Šodien kalnos

Puerto Vallarta ir ļoti daudz tās saucamās "tūres". Tajās ved tūristus kalnos, nirt okeānā, vai skatīties vaļus, vai delfīnus, uz Tekilas pilsētu tekilu dzert, skatīties huicholes (indiāņi rokdarbnieki) utt. Tā kā mums pasūtītas uzfilmēt 14 tādas, tad izmantojām Gunu un Valentīnu. Devāmies kalnos šodien, lai laistos ar trosēm. Tas notiek tā - ir kalni un starp kalniem novilktas troses, pa kurām tad arī slīdi no vienas virsotnes uz otru. Taču, kā izrādījās, šie "pārlidojumi" izrādījās nieks, salīdzinot ar klintī kāpšanu un nemaz nerunājot par kalnu serpentīnu pārvarēšanu mašīnas kravas kastē, kurā iemetināti soli pasažieriem. Dažubrīd tikai trīs auto riteņi bija saķerē ar zemi. Man tika pasniegta īpaša balva. Tā kā filmēju un nevaru pagūt izskriet visas trases, tad man piešķīra 25 gadus vecu auto ar kravas kasti, lai vizinos, kur vajag pa kalniem. Būtu vieglāk bijis ar bremzēm, kas strādā.

Esam Ptv.Vallarta atgriezušies

Kādā pilsētā, kurā Odrija tika pie krāsainām stikla bumbiņām, bet es blakus tomātu kastēm pamanīju "tejana" - cepuri, kas galvā.

Odrija Puerto Vallarta

Odrija Meksikā pie kāda sērfotāja Pepes lauku restorāna.

Daniels un kaimiņiene

                                              Re kur ir - Daniels un viņa karaliene/kaimiņiene.

Cepts/vārīts

Kad biju beidzis liet laimes asaras par latviešu ierašanos Mexikā, devos ceļā uz Gvadalaharu. Bija kāzas bildējamas. No Puerto Vallartas līdz Gvadalaharai ir kādas 6 stundas dienā / 5stundas naktī. Tad nu ar pirmajiem saules stariem devos ceļā. Nokļuvis līdz lokācijas vietai, jau plānoju, ka gribu braukt atpakaļ uz mājām tajā pašā dienā, lai varētu no rīta brokastot kopā ar Odriju. No kāzām izkļuvu ap 11 vakarā, plus vēl 45 min. taxis kavējās. Un laime liela, kad ieraudzīju manu reisu izbraucam no stacijas - meitene laipni (tikai ātrāk kā vienmēr) apvaicājās, vai vēlos uz PV. Pēc atbildēs jā, autobus tika apturēts. Pajautāju meitenei tastatūru, lai pats varu ātri aizpildīt visu, ko vajag. Tā tur klabinādams, reizē maksāju par biļeti un nopirku viņas personīgo minerālūdens pudeli 20 peso. 

Biju iedomājie, ka saldi gulēšu atpakaļceļā. Bet nē. Autobus tā zvalstās, pa kalniem līkumojot, ka jāturās krēslā, lai nenonāktu intīmā saskarē ar blakussēdētāju.  

Nu tad nu tagad esmu tāds ne cepts, ne vārīts. 

P.S. Daniels man brīnumā ieplestām acīm teica : "Viņi (latvieši) ir TIIIIIIIIIk balti".