Iepazīšanās ar cilvēkiem nekad nav bijusi tik patīkama. Nenoliegšu, ka skatieni tiek vērsti manā virzienā ar interesi aplūkot manu augumu - garšs un bāls redz esot. Tad nu ķēros pie lietas un devos uz parku sēdēt saulē un malkot kafiju, ar mērķi iegūt nokrāsu, kamēr Lienei nodarbības mūzikas skolā. Un ieguvu ar - tagad varu saukt sevi par redīskrāsas eiropieti.
Dienas skrien mežonīgā ātrumā un notikumi zib gar acīm kā lielā ātrumā garām braucošs ātrvilciens. Pavadītās pirmās piecas dienas šeit ir raibu raibās. Lienes ģimene ir ļoti jauka un izrāda milzum daudz rūpes un uzmanības.
Atklāju sevī vēl nebijuši hobiju - iepazīties ar cilvēkiem. Pirmo reizi mūžā varu atzīt, ka mīlu cilvēkus un labprāt ar viņiem pārmiju kādu frāzi spāniski. Kas man īpaši tīk - joki ir gaumīgi un ar praktisku piesitienu.
Sadzīve: Joprojām nav ūdens, jo šeit ir brīvdienas (teica Emilio, ka ūdens būs pēc vienas dienas, taču apzinos, ka tas neparādīsies ātrāk kā pēc četrām dienām) un lielos Rotoplas toverus nav kas uzstāda uz jumta. Pagaidām izmantoju Adelas dušu. Nav jau tik vienkārši - tur ir suns. Kad vēlos iekļūt viņas miteklī, man jāveic māņkustības - noeju garām logam, tad suns sāk riet un izrādīt uzmanību par manu klātbūtni, tad aizjožu līdz otram logam un paslēpjos ( suns seko), tad ielavos pa durvīm mājā un fiksi uz dušu un durvis ciet. Visu šo procesiju pavada suņu rejas.
Internetu lietoju izvelkot pagarinātāju pagalmā, jo biezo akmens sienu dēļ manā miteklī nav iespējams uztvert signālu. Taču neskatoties ne uz ko, pilna laime un prieks.
Par mākslas pasauli šeit pastāstīšu kādā no speciāli tam veltītiem ierakstiem, kad būšu atguvis valodu no mulsuma. Goda vārds - esmu samulsis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru