Šorīt izgāju no mājas tā agrāk, lai uzraustos kalnā pie upītes un beidzot paskatītos dienas laikā uz Vallartu no augšas. Un bija smuki. Taču lielākais atklājums nebija kalns, bet gan upīte, kas tek kalna pakājē. Ģimenes ar bērniem svētdienā laiksojas pie upītes ar visu kā pienākas - leduskastes, šūpulīši, pārtikas krāvumi, mūzika, policija utt. Sajūta kā LV nākošajā rītā pēc jāņiem - gaiss smaržo pēc ceptas gaļas, veči nēsājas ar aliņiem un bērni kaut kur apkārt dauzās. Visi laimīgi, priecīgi un ... un zirgs, kurš spēlē futbolu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru