Ārprāts

Nav labi, nav pavisam labi. Šodien jābildē meksikāņu arhitektūra, bet izskatās, ka savilcies uz lielo lietu. Nodziedu lietus izgaiņāšanas dziesmiņu, strebjot rīta kafiju un domāju lūkot pēc maisiņa kamerai. Parādās klārāki mākoņi un jau drīz saule ar vienu kāju bradā pa Vallartas kalnu nogāzēm. 

Piebraucam pie mājas, kuras piebraucamo ceļu rotā imitēts tuksneša skats - tiešām smieklīgs. Vēlāk bildējot es īpašnieka deguna priekšā izroku pārīti obelisku, kuri traucē kadram. Kaut gan arī Santas jautājums nebūt nesajūsmināja mājas īpašnieku, kad viņa apvaicājās, stāvot guļamistabā ar divām izlietnēm, vai tā esot virtuve. Noe arī paskarbi piebilst, ka ja tā būtu viņa māja, viņš noteikti to izīrētu. Un pirmo reizi mūžā mani izglābj stiklotas durvis, kurās ieskrienu ar visu savu ķermeņa plakni, tādējādi nonokrītot no terases malas uz asiem skārda kaktusiņiem. 

Lai nu kā, bet šī ēka ir tiešām neizdevusies. Saimnieks ir kā apmāts uz izlietnēm un krāniem, gariem kaktusiem un obeliskiem. Un baseins, un tās durvis, kuras aizveras un nepaliek ne mazākā sprauga gaisa luftei, kaut kādas mistiskas piebūves un kāpnes. Paredzu daudz traumu šīs mājas iedzīvotājam. Pats arhitekta kungs gan staigā apkārt lepns, visu laiku man norādot uz detaļām, kuras būtu jāiekļauj kadrā. Neklausu. 

Dodamies uz Vallartas otru galu. Nu šeit viss otrādi - skaisti, ērti, pārdomāti, funkcionāli un gaumīgi. Klak, klak un sabildēts ļoti skaisti. Bet tā vannas istaba gan mani padarīja skaudīgu - ar akmens sienām, zem klajas debess. Uh!

Kamēr bildēju, ievēroju, ka arhitekts visu laiku nes uz mašīnu kaut kādus loriņus. Izrādās, viņš savāc detaļas, kuras nokritušas no mājas. Atvadoties, saimniece norāda uz skaistu spoguli, kurš piekārts nesen. Es tur gan ieraugu plaisu sienā, kas radusies spoguļa piekāršanas laikā. Izskatās, ka šeit atklājuši reģipsi, Latvijā pazīstams kā namu būves pamatelements. 

Diendusa gan izdevusies, jo pirms tās kārtīgi paēsts. 

Vakarā izklaidējamies indējot kukaiņus. 

 Dienas liksta: Vai zinājāt, ka moskīti ir maziņi, neganti un tracinoši radījumi?! Un es visu laiku domāju, ka man ir vējbakas 

Divus kvartālus tālāk

Kaut ko nopirkt Meksikā ir vienkāršāks par vienkāršu, ja vien esi mikimaus un neko nesaproti. Latvietim tā lieta nav tik vienkārša. Vajag, lai tā lieta ir autentiska, lai var just meistara roku. 

Ar šādu sajūtu un tukšām rokām atgriežos no vihuelas (mariači piecu stīgu, parasti ritma ģitāra) meklējumiem, kuru Santai palūdzis pameklēt Laimis Rācenājs. 

Tā kā internets neuzrāda nekādus meklēšanas rezultātus vihuelas sakarā, tiek zvanīts Noe. Noskaidrojas, ka jādodas uz pilsētas centru gandrīz līdz kanālam ar tiltiņu. Jāpajautā kādam, kur ir zapateria "Tres hermanos". Tur man pateikšot, kur šo mūzikas instrumentu meklēt tālāk. Jautāt ceļu meksikānim ir tiešām bezjēdzīgi. Ja vietējais nezinās, kur atrodas tevis meklētā vieta, viņš būs izpalīdzīgs un norādīs ar roku kādā virzienā un teiks, ka jāiet vēl trīs kvartāli. Tā kādu laiku esmu jau nostaigājis trīs kvartālus dažādos virzienos, bet no zapaterias ne miņas. Tekilas pārdevējs gardi nosmejas, ka nevēlos tekilu, bet kurpju bodi. Un tieši blakus tekilas bodei ieraugu mūzikas instrumentu veikalu. Nav īstā, bet izskatās cienījami. Kādu laiku paslaistos gar stīgu instrumentu nodaļu, līdz atbrīvojas pārdevējs. Jautāju, vai  iespējams iegādāties labu vihuelu. Nu, protams, ka esot. Jau pēc brīža mēģinu izvilināt no šī "štrumenta" kādu daudz maz cienījamu skanējumu. Taču nerodas sajūta, ka šis instruments ir domāts nopietnai muzicēšanai. Aplūkoju grifu, ladas, ielūkojos korpusā un konstatēju, ka grifs ir ielūzis un korpus iesprādzis taisnā līnijā. Saku veikalniekan, ka šite ir problēma. Seko triecien teikums:"O,Ou, (lamu vārds), piedod, draugs, bet es nevaru tev pārdot šo instrumentu. Jautāju viņam, kas ir tas par instrumentu, kas atrodas blaukus vihuelai - tik pat liels, sešas stīgas, tāds ar milzīgi platu korpusu. Atbilde mani apmierina. Tas instruments, redz, jau esot te bijis pirms viņš sācis šeit strādāt. Tā kā pateikt precīzi viņš nevarot. Vēl pāris pieklājības jautājumi uz kuriem atbildu, ka esmu no Somijas (dažreiz Vācija, Francija), jā, man šeit ļoti patīk, jā, ir diezgan karsts, un jau dodos tālāk trīs meksikāņa norādītos kvartālus, pāri tiltiņam, tad pa labi un nākošajā ielā pa kreisi. Norādītajā vietā rosās taco pārdevēji. Jautāju šiem, kur varētu būt mūzikas instrumentu veikaliņš. Esot jāiet  atpakaļ divi kvartāli un tad pa kreisi. Aizeju taisni un nākošajā ielā nogriežos pa kreisi un klāt esmu. Ieeju veikalā un ieraugu līdzīgu vihuelu, kuru jau vairs pat nemēģinu testēt. Vējā lepni plīv cenas birka - latos tas būtu Ls40. 

Pāri ielai ieraugu ejam kādu mūziķi ar čeholu uz muguras. Kamēr tieku vaļā no pārdevējiem, viņš jau ticis kādu gabaliņu uz priekšu. Izeju no veikala un raitā klibsolī mēģinu viņu panākt cerot, ka viņš varētu dot norādījumus, kur meklēt šo instrumentu, kuru arī normāls mariači būtu gatavs spēlēt. Taču viņš iekāpj autobusā un prom ir. 

Laikam jau laba instrumenta meklējumos būs jādodas uz Guadalajaru. 

Līgojos autobusā un domāju - ja man kāds meksikānis pajautātu Latvijā, kur var nopirkt labu kokli, es laikam tā uzreizi nemaz nevarētu pateikt. 

Dienas liksta: Man laikam nemaz negaršo tik ļoti tie čurrosi.

Iztiksim šodien tikai ar likstu.

 Dienas liksta: Ir 26 grādi, saulains -  pirmo reizi salstam. Ārā neeju. 

Pārkāpt savai ēnai

Tas notika maija sākumā, uzreiz pēc ierašanās Meksikā, nākošajā dienā. Dienā saule atrodas tieši virs galvas un priekšmeti sāk mest ēnu uz leju. Slaistoties gar dižpuduru  būvēm nolēmu pamēģināt pārkāpt savai ēnai. Un tas ir iespējams. Jāpaliecas uz priekšu un jāsper solis, tad jāliecas atpakaļ un jāpabeidz solis. 

Tiek aizvadīta vēl viena tipiska diena. No rīta dodamies ar Evu nobildēt kādu mākslinieci vecajā Vallarta žurnālam Maxwell. Lielākoties darbi ir neticami krāšņi, dzīves priecīgi un attaino Meksikas tradicionālos skatus. Šķiet, ka viņa pati savos darbos uzlūko šo zemi it kā pirmo reizi. Māksliniece mums iesaka uzrāpties netālu esošajā klintī, ko nolemjam pārcelt uz citu dienu, jo esam kopā ar Noe. 

Pārbraukuši mājās, ķeramies pie yaca iznīcināšanas. Milzīgo augli nav nevienam jāmusina sapluinīt, jo garšīgs bez gala. Rokas pārklājas ar yaca sulu, kura saskarsmē ar ūdeni pārvēršas neganti izturīgā līmē. Kaulu līme ir tīrais plastalīns. Eva, Krišs un Santa dodas pamirkt okeānā, bet es nodarbojos ar pētnieciskas dabas jautājumiem - ir plāns. No okeāna atšļūkā tikai Krišs. Meitenes atkal mēģina medīt čurrosus. Un jau atkal neveiksmīgi. Sagaidam labāko ieteikto laiku, kad to darīt un ap 22:00 jau pilnā sastāvā, esam nomedījuši rajona labākos čurrosus. Tas gan neatrisina manu pārtikas problēmu. Gribu gaļu, plāceni, pupiņas, marinētus sīpolus, čiles zaļas un sarkanas. Īsāk sakot pastellēju 2 lielos tādus kā taco. Ir ok. 

Vicinot rokās kameru, ieraugu savā virzienā lidojošu futbola bumbu, kas neprecizitātes pēc izlido no laukuma. Nedrīkstēdams izgāsties, ar slaidu sitienu, iešļūcenei ieurbjoties zemē, raidu bumbu laukuma virzienā. Tā atsitas pret apmali un lido jau atkal manā virzienā. Tad vēlreiz atsitu bumbu un... Trāpīts tieši uz laukuma kaut kur. Eva nobrīnas un saka, ka izskatās it kā es būtu dzimis ar bumbu rokās. Parunājamies arī ar īstiem keksiem, kuri laipni ļauj paklausīties mūziku pie viņu mašīnas (attēlā). 

Vakars beidzas kaut kā neveikli - uznāk miegs. 

Dienas liksta: Kurš man lika sist pa to bumbu, čempions uzradies vai. Piemirsu galīgi par savu sabeigto muguru. 

Parasta diena

No rīta mostos tāds pastīvs. Slinki piebeidzu kafijas krūzi uz terases, lasot Maskava-Gailīši. Pārējie ieurbušies datoru monitoros. Nekādi nevaru saņemties uz brokastu akciju, tādēļ nolemju pagadīt pārējo ierosinājumus šajā sakarā. 

Pēkšņi laiks sācis skriet ķirzakas ātrumā. Nemanot pienāk dienas vidus, bet es vēl joprojām slaistos pludmales šortos pa terasi te komentējot kādu dzirdētu spriedulu, te sulas jaucot, te kaut ko apēdot, aplaistu arī pagalma zaļumus - banān koks, laims utt. Pēdējo rosīšanos pavada blakus mājas meksikāņa skaļā dziedāšana līdzi radio. Neizklausās visai precīzi, bet skaļi un sirsnīgi gan. 

Šodien nolemjam, ka tomēr lētāk nesanāk neatdot mašinu, tāpēc sametam peldkārtu somās un izdarot vēl citas plānotās lietas, jožam uz okeānu. Doma vienkārša - nopeldēsimies un atdosim auto. Taču nekādi netiekam līdz okeānam, jo attiecīgajā rajonā pilns ar mikimausu viesnīcām. Netiek ņemts vērā arī Meksikas pamatlikumā teiktais, ka līdz okeānam ir tiesības nokļūt katram. Šķiramies no auto un pēc brīža jau ar cūku ādām un čilli paku cierājam mājup gatavot acteku zupu. Pēc pāris stundām parādās arī meitenes ar bēdīgu skatienu. Santa ņurka pa rokām salmu platmali, Eva uzsmēķē. Lieta nepatīkama - čurrosi šodien nepārdodas. Arī klients nenāks šovakar. To gan saprotam paši pēc 2h noliktā laika. 

Sēžu uz terases, slinki malkoju augļu kokteili, lasu, skatos dabā līdz iemiegu. Pērējie atkal pie datoriem - strādā. 

Dienas liksta: Tā arī nenopeldamies. 

Pēc augļiem caur Tepic

Teicami izgulējušies un paagru pamodušies, jau atkal sēžamies auto, kuru tā arī nespējam atdot nomā jau kuro dienu, traucamies uz blakus esošā štata Nayarit, Tepic. Pilsēta, kurā veselais saprāts nav bijis kopš betona izgudrošanas. Atkal pa kalniem un lejām, sasniedzam šo savādo vietu, lai gūtu jaunus iespaidus. Tiesa pēc maltītes ņemam kājas pār pleciem,  jo saprotam, ka šeit redzēt nav ko. Tiek arī ignorēts Kriša ierosinājums aplūkot katedrāli. Nez kādā veidā atkal paveicas bez kartes atrast pareizo ceļu. Cik nu pareizo, ja Eva un Santa saka, ka dodamies uz Santa Cruz, bet Krišs apgalvo, ka sasniedzot San Blas, būsim teju 15 minūšu attālumā no Santa Cruz. Lai nu kā, bet pagūstam uz kalnu ceļu trīs reizes pārdomāt un griezt mūsu auto riņķī, tādējādi aplūkojot vairrākkārt Meksikas apsargājamo teritoriju, kurā tiek ievesti patruļas pavadībā (vismaz 6 duču automātu) iekritušie narko dīleri (skat. attēlu). 

Turpat arī tiek nozagts kaktus ar visām saknēm un maiss ar smiltīm speciāli Kriša agavei, kura savukārt ir iegūta aplaupot māti dabu kalnos netālu no Navidad ciema 3 km augstumā. 

Nonākuši līdz okeānam jau atkal jūtamies kā mājās. Mazliet nelāgi jūtos stūrējot pa pludmali, bet pāriet saprotot, ka tas ir vienkārši ceļš vietējiem. 

Mums beidzas degviela. Benzīnu izdodas atrast pēc 4km. Tieši laikā, lai nebūtu jāiekļūst neērtā situācijā. Virzamies priecīgi gar okēnu, nopirkdami kaudzēm man vēl nezināmu augļu. Mūsu auto smaržo pēc botāniskā dārza. Nezinam arī vai izdosies pārvest visu šo pār štata robežu, jo fruktus konfiscē, lai neievazā kādu sērgu. Saprotam, ka auto atkal nepaspējam atdot. Tādēļ mierīgā garā noskatāmies labāko saulrietu pasaulē un notiesājam perfektos daktera tacos.

Nākamajā rītā mostoties, mājās uz grīdas guļ paprāvs kaktuss, lielākais kokā augošais auglis pasaulē jacka un pārītis maisu ar milzīgiem banāniem. 

Dienas liksta: Brokastīs servēju pilnīgi nepareizi pagatavotu argentīniešu chorizo.  

Vientuļās paradīzes pludmales

Esam noskatījuši pludmali, kur kā liecina kartes, nevajadzētu būt pārāk daudz cilvēkiem. Praktiski tām vajadzētu būt pilnīgi vientuļām un klinšu ieskautām. Taču īstenība ir daudz savādāka. Nespēdami saprast kā tikt pāri kalnam, apmetamies pludmalē, kur vai mudž no vidējo meksikāņu ģimeņu ierīkotām "apmetnēm" okeāna krastā. Labi, ka esam paņēmuši mazu ledus somiņu, citādāk mēs izskatītos pēc pilnīgiem neveiksminiekiem. Vietējie stiepj līdzi ledusskapja izmēra ledus kastes. Naudai jābūt līdzi obligāti, pat ejot mirkt okeānā, ja nu gadījumā kāds piedāvā nopirkt kādu našķi. 

Notiesājuši kupinātas garneles, pārējie dodas bildēt quinceaneru (piecpadsmit gadnieci), lai lielajā vakarā var rādīt viņas smukumbildes radiniekiem. 

Vēlējāmies kādu vakaru paklausīties mūziku kādā krodziņā. Tad nu to dabūjām ar un tieši pie mūsu mājas loga, kur tika svinētas kāzas. Pulksten 01:00 naktī secinu, ka iemigt varētu būt pagrūti. Taisnība Evai - Meksikā nedrīkst kaut ko vēlēties un no kaut kā baidīties, jo pēc laiciņa dabūsi abus reizē un vēl vairāk.  

Dienas liksta: Piedeg kājas pludmales smiltīs. 

Lielceļu kalna govis un piramīda tortei

Plānojam izbraukt uz Guadalajar ceturtdienā ap 15:00 dienā. Pa ceļam vien jānoīrē auto, jāsatiek klients un ... Un jau ap deviņiem vakarā, pa topēm lēkādami, nokļūstam uz kalnu ceļu. Starp klintīm riņķojot, izdodas vairāks reizes tumsā ierudzīt "Meksikas lielceļu kalna govis". Par tādām var kļūt vai katra govs, ja vien izdodas izkļūt no aploka. Tad lēnā pastaigā jāuzslāj kalnā un ar pārējām jānostājas līkumā uz ceļa. Vēlams vietā, kur braucošs auto nespēj tās apbraukt. 

Izbadējušies sasniedzam Mascotu, kur nekavējoties nostājamies rindā pie populārākās takērijas. Nogurums ņem virsroku un veicam visu četru pilsētiņas hoteļu cenu aptauju. Evas un Santas talants šeit atklājas vislabāk. Ir jāpieliec galva, jāsataisa skatiens it kā uzlūkotu mazu dzīvnieciņu un pēc brīža jau arī mēs ar Krišu esam diezgan skaistas viesnīcas numuriņā ar peles izmēra tarakānu. 

No rīta, gaismiņai svīstot, laužamies caur mākoņiem pa līkumotajiem kalnu ceļiem.Uzbraucam aplūkot arī piramīdu, kas celta šķiet par godu visām senajām meksikāņu tortēm.

  Aktuālākais jautājums ir kur mēs esam un, ja mēs esam šeit, tad vai var atrast kādu ēstuvīti. Nokļūstam kādā spoku pilsētiņā ar sarūsējušiem karuseļiem šķērsielā un braukājošu mašīnu, kas atskaņo ērmīgu klavieru mūziku. Ieturējuši maltīti, dodamies uz Guadalajaru, Tonalu. Tā ir vieta, kur iespējams iegādāties teju visas Meksikai raksturīgās lietas. Tai skaitā lielizmēra skeletus un pieminekli dārzam. Trīs stundu špacieris liekas gana. Vakarā, sasniedzot Teqilu tiek pieņemts lēmums - glābsim tos, kuriem augstuma slimība un naktī dosimies atpakaļceļā uz Vallartu. 

Vienīgais maksas ceļu trūkums ir, ka nav iespējams aplūkot iepriekš minētās govis. Toties ātrumu iespējams attīstīt kā uz Vācijas bāņa. Līkumojot kalnos piektdienas vakarā, jāņem vērā, ka iespējams pa priekšu vilksies kāds šoferis, kurš apzinoties savu reibuma pakāpi, brauks piesardzīgi lēni. 

Dienas liksta: Aptrūkās čurosi (eļļā iestumts maģiski salds mīklas gabals) pie kafijas.