Esam noskatījuši pludmali, kur kā liecina kartes, nevajadzētu būt pārāk daudz cilvēkiem. Praktiski tām vajadzētu būt pilnīgi vientuļām un klinšu ieskautām. Taču īstenība ir daudz savādāka. Nespēdami saprast kā tikt pāri kalnam, apmetamies pludmalē, kur vai mudž no vidējo meksikāņu ģimeņu ierīkotām "apmetnēm" okeāna krastā. Labi, ka esam paņēmuši mazu ledus somiņu, citādāk mēs izskatītos pēc pilnīgiem neveiksminiekiem. Vietējie stiepj līdzi ledusskapja izmēra ledus kastes. Naudai jābūt līdzi obligāti, pat ejot mirkt okeānā, ja nu gadījumā kāds piedāvā nopirkt kādu našķi.
Notiesājuši kupinātas garneles, pārējie dodas bildēt quinceaneru (piecpadsmit gadnieci), lai lielajā vakarā var rādīt viņas smukumbildes radiniekiem.
Vēlējāmies kādu vakaru paklausīties mūziku kādā krodziņā. Tad nu to dabūjām ar un tieši pie mūsu mājas loga, kur tika svinētas kāzas. Pulksten 01:00 naktī secinu, ka iemigt varētu būt pagrūti. Taisnība Evai - Meksikā nedrīkst kaut ko vēlēties un no kaut kā baidīties, jo pēc laiciņa dabūsi abus reizē un vēl vairāk.
Dienas liksta: Piedeg kājas pludmales smiltīs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru