Plānojam izbraukt uz Guadalajar ceturtdienā ap 15:00 dienā. Pa ceļam vien jānoīrē auto, jāsatiek klients un ... Un jau ap deviņiem vakarā, pa topēm lēkādami, nokļūstam uz kalnu ceļu. Starp klintīm riņķojot, izdodas vairāks reizes tumsā ierudzīt "Meksikas lielceļu kalna govis". Par tādām var kļūt vai katra govs, ja vien izdodas izkļūt no aploka. Tad lēnā pastaigā jāuzslāj kalnā un ar pārējām jānostājas līkumā uz ceļa. Vēlams vietā, kur braucošs auto nespēj tās apbraukt.
Izbadējušies sasniedzam Mascotu, kur nekavējoties nostājamies rindā pie populārākās takērijas. Nogurums ņem virsroku un veicam visu četru pilsētiņas hoteļu cenu aptauju. Evas un Santas talants šeit atklājas vislabāk. Ir jāpieliec galva, jāsataisa skatiens it kā uzlūkotu mazu dzīvnieciņu un pēc brīža jau arī mēs ar Krišu esam diezgan skaistas viesnīcas numuriņā ar peles izmēra tarakānu.
No rīta, gaismiņai svīstot, laužamies caur mākoņiem pa līkumotajiem kalnu ceļiem.Uzbraucam aplūkot arī piramīdu, kas celta šķiet par godu visām senajām meksikāņu tortēm.
Aktuālākais jautājums ir kur mēs esam un, ja mēs esam šeit, tad vai var atrast kādu ēstuvīti. Nokļūstam kādā spoku pilsētiņā ar sarūsējušiem karuseļiem šķērsielā un braukājošu mašīnu, kas atskaņo ērmīgu klavieru mūziku. Ieturējuši maltīti, dodamies uz Guadalajaru, Tonalu. Tā ir vieta, kur iespējams iegādāties teju visas Meksikai raksturīgās lietas. Tai skaitā lielizmēra skeletus un pieminekli dārzam. Trīs stundu špacieris liekas gana. Vakarā, sasniedzot Teqilu tiek pieņemts lēmums - glābsim tos, kuriem augstuma slimība un naktī dosimies atpakaļceļā uz Vallartu.
Vienīgais maksas ceļu trūkums ir, ka nav iespējams aplūkot iepriekš minētās govis. Toties ātrumu iespējams attīstīt kā uz Vācijas bāņa. Līkumojot kalnos piektdienas vakarā, jāņem vērā, ka iespējams pa priekšu vilksies kāds šoferis, kurš apzinoties savu reibuma pakāpi, brauks piesardzīgi lēni.
Dienas liksta: Aptrūkās čurosi (eļļā iestumts maģiski salds mīklas gabals) pie kafijas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru