Pēkšņi laiks sācis skriet ķirzakas ātrumā. Nemanot pienāk dienas vidus, bet es vēl joprojām slaistos pludmales šortos pa terasi te komentējot kādu dzirdētu spriedulu, te sulas jaucot, te kaut ko apēdot, aplaistu arī pagalma zaļumus - banān koks, laims utt. Pēdējo rosīšanos pavada blakus mājas meksikāņa skaļā dziedāšana līdzi radio. Neizklausās visai precīzi, bet skaļi un sirsnīgi gan.
Šodien nolemjam, ka tomēr lētāk nesanāk neatdot mašinu, tāpēc sametam peldkārtu somās un izdarot vēl citas plānotās lietas, jožam uz okeānu. Doma vienkārša - nopeldēsimies un atdosim auto. Taču nekādi netiekam līdz okeānam, jo attiecīgajā rajonā pilns ar mikimausu viesnīcām. Netiek ņemts vērā arī Meksikas pamatlikumā teiktais, ka līdz okeānam ir tiesības nokļūt katram. Šķiramies no auto un pēc brīža jau ar cūku ādām un čilli paku cierājam mājup gatavot acteku zupu. Pēc pāris stundām parādās arī meitenes ar bēdīgu skatienu. Santa ņurka pa rokām salmu platmali, Eva uzsmēķē. Lieta nepatīkama - čurrosi šodien nepārdodas. Arī klients nenāks šovakar. To gan saprotam paši pēc 2h noliktā laika.
Sēžu uz terases, slinki malkoju augļu kokteili, lasu, skatos dabā līdz iemiegu. Pērējie atkal pie datoriem - strādā.
Dienas liksta: Tā arī nenopeldamies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru