Kaut ko nopirkt Meksikā ir vienkāršāks par vienkāršu, ja vien esi mikimaus un neko nesaproti. Latvietim tā lieta nav tik vienkārša. Vajag, lai tā lieta ir autentiska, lai var just meistara roku.
Ar šādu sajūtu un tukšām rokām atgriežos no vihuelas (mariači piecu stīgu, parasti ritma ģitāra) meklējumiem, kuru Santai palūdzis pameklēt Laimis Rācenājs.
Tā kā internets neuzrāda nekādus meklēšanas rezultātus vihuelas sakarā, tiek zvanīts Noe. Noskaidrojas, ka jādodas uz pilsētas centru gandrīz līdz kanālam ar tiltiņu. Jāpajautā kādam, kur ir zapateria "Tres hermanos". Tur man pateikšot, kur šo mūzikas instrumentu meklēt tālāk. Jautāt ceļu meksikānim ir tiešām bezjēdzīgi. Ja vietējais nezinās, kur atrodas tevis meklētā vieta, viņš būs izpalīdzīgs un norādīs ar roku kādā virzienā un teiks, ka jāiet vēl trīs kvartāli. Tā kādu laiku esmu jau nostaigājis trīs kvartālus dažādos virzienos, bet no zapaterias ne miņas. Tekilas pārdevējs gardi nosmejas, ka nevēlos tekilu, bet kurpju bodi. Un tieši blakus tekilas bodei ieraugu mūzikas instrumentu veikalu. Nav īstā, bet izskatās cienījami. Kādu laiku paslaistos gar stīgu instrumentu nodaļu, līdz atbrīvojas pārdevējs. Jautāju, vai iespējams iegādāties labu vihuelu. Nu, protams, ka esot. Jau pēc brīža mēģinu izvilināt no šī "štrumenta" kādu daudz maz cienījamu skanējumu. Taču nerodas sajūta, ka šis instruments ir domāts nopietnai muzicēšanai. Aplūkoju grifu, ladas, ielūkojos korpusā un konstatēju, ka grifs ir ielūzis un korpus iesprādzis taisnā līnijā. Saku veikalniekan, ka šite ir problēma. Seko triecien teikums:"O,Ou, (lamu vārds), piedod, draugs, bet es nevaru tev pārdot šo instrumentu. Jautāju viņam, kas ir tas par instrumentu, kas atrodas blaukus vihuelai - tik pat liels, sešas stīgas, tāds ar milzīgi platu korpusu. Atbilde mani apmierina. Tas instruments, redz, jau esot te bijis pirms viņš sācis šeit strādāt. Tā kā pateikt precīzi viņš nevarot. Vēl pāris pieklājības jautājumi uz kuriem atbildu, ka esmu no Somijas (dažreiz Vācija, Francija), jā, man šeit ļoti patīk, jā, ir diezgan karsts, un jau dodos tālāk trīs meksikāņa norādītos kvartālus, pāri tiltiņam, tad pa labi un nākošajā ielā pa kreisi. Norādītajā vietā rosās taco pārdevēji. Jautāju šiem, kur varētu būt mūzikas instrumentu veikaliņš. Esot jāiet atpakaļ divi kvartāli un tad pa kreisi. Aizeju taisni un nākošajā ielā nogriežos pa kreisi un klāt esmu. Ieeju veikalā un ieraugu līdzīgu vihuelu, kuru jau vairs pat nemēģinu testēt. Vējā lepni plīv cenas birka - latos tas būtu Ls40.
Pāri ielai ieraugu ejam kādu mūziķi ar čeholu uz muguras. Kamēr tieku vaļā no pārdevējiem, viņš jau ticis kādu gabaliņu uz priekšu. Izeju no veikala un raitā klibsolī mēģinu viņu panākt cerot, ka viņš varētu dot norādījumus, kur meklēt šo instrumentu, kuru arī normāls mariači būtu gatavs spēlēt. Taču viņš iekāpj autobusā un prom ir.
Laikam jau laba instrumenta meklējumos būs jādodas uz Guadalajaru.
Līgojos autobusā un domāju - ja man kāds meksikānis pajautātu Latvijā, kur var nopirkt labu kokli, es laikam tā uzreizi nemaz nevarētu pateikt.
Dienas liksta: Man laikam nemaz negaršo tik ļoti tie čurrosi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru