Pēc Evas un Santas aizraujošās un jaunas pieredzes pārpilnās dienas fotografējot turīgus ļaudis, izlemjam doties meklēt vientuļās pludmales, kuras ieteica arhitekts. Ņemam Nissan Tsuru (meksikāņu izpratne par auto - vienkāršs kā sētas miets) un dodamies ceļā. Auto izrādās tīri piemērots bezdzeļiem, kādus dienas laikā pārvarām. Pludmales, kuras atklājam ir iespaidīgākas viena par otru - koraļļu rifi, līcīši, milzu viļņi. Neko tik iespaidīgu nav nācies redzēt. Kaut gan Pāvilostas pelēkā kāpa ir un paliek pelēkā kāpa.
Nokļūstam kādā pludmales miestiņā, kur uzcelta telts, pilns ar džipiem, skaļa mūzika un alus bundžas mētājas visās malās. Šodien ir gaiļu cīņas, kuras vēlējāmies apmeklēt jau iepriekš. Nedomāju, ka šī būs ik svētdienas izklaide, kuru apmeklēšu - kaut kā nehumāni tas viss. Zaudētāji mētājas visās malās nekustīgi. Tiesneša balss tik auro mikrafonā - tempo, tempo. Tiek ņemts pārtraukums, lai saimnieks var savam cīkstonim nostiprināt asus metāla nagus uz kājām un izsūkt no knābja asinis. Cīņa atsākas un gaiļi pusbeigti atkal metas viens otram virsū līdz noskaidrojas uzvarētājs. Veči tik lok alu un ik pa brīdim aiziet apčurāt savu džipu. Pirms pasākums beidzas, dodamies lūkot saulrietu.
Ir kļuvis tumšs un mūs māc izsalkums. Nobalsojam pa labu miestiņam līdz kuram 8km braucami. Diemžēl viss izrādās slēgts, bet kāda veikala pārdevēja zināja teikt, ka vakariņas tagad pasniedzot mazliet augstāk kalnā. Kad nokļūstam norādītajā vietā nevar saprast vai šī ir privāta ballīte, vai baznīca. Izrādās baznīca. Porcijas milzīgas, skan popsīgas dievu dziesmas un cilvēki sarodas aizvien vairāk. Ir vēls un mēs dodamies mājup.
Dienas liksta: Uz kājas pieķeras medūza. Baigi sūrst.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru