Šodien uz terases mani nemanīja

Vienmēr prieks ir nodzīvot aktivitātēm pildītu dienu. Modinātājs uzlikts, lai zvana 05:00 no rīta, jo doma ir doties vientulīgā izbraucienā uz spoku pilsētu San Sebastian kalnos un tur sagaidīt saullēktu. Nezinu, kas tieši bija par cēloni šai likstai, bet acis atveru tikai pusastoņos rītā. Oficiālā versija - nenozvanīja modinātājs. Neoficiālā versija (tās piekritēji  -Eva, Krišs, Santa un tieši tāpēc neoficiāla un aplamos pieņēmumos balstīta), ka modinātājs esot zvanījis pusstundu. Lai nu kā, bet auto jāatdod plkst 13:00 un negribas pavadīt garo rītu uz terasi. Tāpēc ķeros pie plāna B īstenošanas un dodos vienpatīgā garā uz veco Vallartu meklēt uzeju klintī, ko ieteica pārdzīvot vietējā māksliniece. Sagadīšanās pēc satieku šo mākslinieci pie viņas galerijas un pajautāju ceļu, bet viņa neiesaka man vienam veikt šo ceļu. Savā latvju lepnībā saku, ka man vajag tikai parādīt virzienu, bet viņa ni un ni. Mani pavada čalis no pretējās ielas puses veikala. Esmu sadzēries pretsāpju drapes un spriņģoju pāri upes akmeņiem kā jauna meitene. Tā turpinu arī pa kazu ganībām, arī caur dzeloņu žogu barjerām līdz saprotu, kur es esmu sevi ievilcis. Tik pat ļoti saprotu, ka man ir ļoti bail no augstuma un vispār vēl vairāk saprotu, ka ir ļoti, ļoti stāva siena priekšā, bet man kājās zilie mačalkas flip-flopi pa Ls 0.40. Atceros ainas no filmām un animal planet, kur klintīs diezgan viegli var sadabūt visādas čūskas un citus dzēlējus. Tas liek kustēties atrāk cauri brikšņiem, ķeroties ar rokām pie dažādas izturības augiem un kājām atsperoties pret maziem akmentiņiem. Vēl neesam pat ceturto daļu ceļa veikuši, kad esmu izmircis savos sviedros un pamatīgi nošmulējies. Galu beigās no augšas paveras brīnišķīgs skats uz okeānu, pilsētu un kalniem. Rokas trīc no nespēka tik ļoti, ka nespēju noturēt kameru. Pēc mirkļa manam pavadonim zvana sieva un pauž savu neapmierinātību par veikala slēgšanu un blandīšanos pa kalniem - kāpjam lejā (pareizāk sakot šļūcam un karājamies, kur vien var ieķerties). Un vēl nekad nebiju dzēris aukstu Coka-Colu ar tādu baudu. 

Pēc tradicionālās diendusas, dodamies mirkt baseinā un salūkot vakariņas. Šodien uz terases mani nemanīja. 

Dienas liksta: Kad lūkoju pēc propinas, ko ietdot savam pavadonim, no somas izkrīt peldkostīma augšiņa - ne manējā. Tāda tā situācija.