Daudz meiteņu

Bija runāts, ka uzbildēšu Lienes draudzenes kopbildē. Tad nu no rīta noliktajā laikā ieradās 5 meitenes katra ar 4 koferiem apģērbu un aksesuāru - ģērbu un bildēju visu dienu. Vēl šorīt nesaprotu, kā varēja sanākt tik lieliska diena un piedevām ar sauli. Visas klausīja un atzina, ka tik lielisks pasākums sen neesot bijis. Tagad ārstēju savu muguru un gripu.

Tā lieta ar skorpioniem

Nu nemaz jau tik bīstami nav tie skorpioni šeit, bet piesardzība nāk par labu. Šorīt atradu vēl vienu tieši manās rokās, kad mēģināju izmazgāt akmens grīdu. Tātad, pārītis ir nomušīti un tagad kādu laiku būs cerams miers. Lai izvairītos no šiem radījumiem, vajag pie logiem un durvīm nolikt striķi un tad nu šie nenāks, jo viņiem netīk, kad rāpjoties pāri striķim kut vēders. Sliktā ziņa, ka neatradu veikalā indi un striķi arī nē. Kaut gan varētu būt interesanti jautāt bodē pēc striķa tieši pirms ziemassvētkiem.
P.S. Katru gadu no skorpionu kodieniem Mexikā mirst 2000 cilvēku. Mexikāņi joko, ka tas tāds nieks vien esot uz visa pūļa fona.
Bilēs - mans jaunais ūdens apgāda aprīkojums un citas blēņas mājiniekiem.

Nāk svētki.

Kaut kā sajutos jocīgi ar visām lietām, kad atgriezos no Vallartas. Bet tad ieraudzīju ziņu lapā, ka LV sniegs līdz kaklam un uzreiz viss sliktais aizmirsās.
Gaisā virmo svētku sajūtas, palmas nokārtas ar lampiņām un ballītes te tagad vai katru dienu El Indio namā.
Šovakar Lienes māsa bija sarūpējusi lielisku dāvanu - pasaules labākā cirka apmeklējumu. Neko tik lielisku mūžā nebiju redzējis. 26. decembrī sēdīsimies mašīnās un trauksimies uz Akapulko un Oaxacu, lai pavadītu veco gadu un sagaidītu jauno zem klajas debess, ķerot zivis un darot visas tās blēņas ko nu dara meksikāņi atvaļinājumā.
Nekad mūžā vēl tā nav sanācis, ka Decembri būšu pavadījis pa pludmalēm vien. Un tad būs klāt arī Janvāris ar visu no tā izrietošā - kaut kādi darbi parādīsies.

Zinu, zinu, ka LV salst, bet...

Ierodos atpakaļ D.F. ar lielisku sajūtu, ka beidzot esmu mājās. Un mājās atrodu skorpionu. Tad man tiek izskaidrots, ka, ja atrodi vienu skorpionu, tad netālu ir visa ģimene. Izsaku līdzjūtību skorpionu ģimenei. Par visu pārējo, kas piedzīvots varat lasīt Evas blogā, tiesa gan visai maigā un inteliģentā aprakstā.
P.S. Klau Eva, ja atrodat manu "siev-sitamo", tad varat novalkāt.

Sadzīvots

...un šodien uzbildējām skaistas bildes, ļoti skaistā un leģendārā vietā. Diena solījās būt izdevusies labāka kā jebkad agrāk. Bet kā jau dažkārt gadās, vējš saulei priekšā aizdzen pamatīgus un tumīgus gubu mākoņus - bildējot tiek pārdzīvota viena no nekaitīgajām zemestrīcēm, atpakaļceļā mūsu sagrabējušo mini wan aptur ceļu policija un izspiež kukuli - es esmu, redz pārsniedzis ātrumu un ar 60km/h lecis pāri guļošajiem policistiem un vispār arī dokumenti neesot kārtībā, vakariņu laikā Krišam mēlē iedzeļ lapsene un pāri visam naktī risinās apšaude par godu dienai, kad kāds esot redzējis Mariju - to no Gvadalupes.

Lietus Vallartā

Divpadsmit stundas ceļā uz Puerto Vallarta aizskrien nemanot. Plānos tur ietilpst šo to uzknipsēt un mazliet iesauļot seju, citādi D.F. vēljoprojām izskatos bālgani sārts. Pirmās dienas aizrit vazājoties pa jaunākajiem Vallartas atpūtas kompleksiem - viens šeit uzrauts nu gluži kā Maiami, bet skaistākā vietā. Mūs pavada aģentūras šaika, jo nolūko vietu kurpju sesijai, šim klientam bildēsim vienu katalogu arī mēs. Bijām aizbraukuši paskatīties kā strādā viņu fotogrāfs no Guadalajaras. Tagad varu teikt, ka viņa darba stils man paliks atmiņā ilgi jo ilgi - 8 kadri uz vienu bildi un bildējam nākamo utt. Klients zvanījis šodien un teicis, ka nepatīk nekas no izdarītā. Tālāk zvanu saņem Mārcis no aģentūras, kuri paziņo, ka viss tikai tāpēc, ka viņš slikti strādā. Nu moins, vecīt!
Bet tā pa dienām sitamies ar mūsu fotosesijas gatavošanu un brīžos, kad nelīst mēģinām aizvilkties līdz okeānam. Es vēl neesmu tur bijis. Līst un līst.

Godīgi sakot

Tā modele neieradās - kastingi, visādas citas ziepes utt. Bet neskatoties uz visu pavadu lielisku dienu pļāpājot ar fraņču fotogrāfi, kura mitinās šeit El Indio namā un pabijusi Amozonē, Vjetnamā un visā Latīņamerikā. Skatoties uz viņu nāk prātā ilustrācijas par zaļo gurķi (respektīvi par mani), taču piebilstu, ka dodos bildēt uz Puerto Vallarta - un paši saprotiet, tas nozīmē daudz. Tik pat naski sāku bērt "gaileņu bedres" par to, cik ļoti labs skolotājs esmu un vispār... visas tās lietas, ko var viens svešinieks darīt valstī, kurā sevi jāsāk pierādīt no jauna. Liene saka, pa ceļam uz autostaciju, ka es jūkot prātā, jo neticami ātri esmu iejuties šejienes atmosfērā. Bet es tiešām jūtu, ka te kūka ir liela un pietiks visiem un galu galā var taču sajukt prātā no aukstuma un vientulības. Bet jukt prātā no mīlestības un spēka, ko tā dod ir tik velnišķīgi forši.

Nekādu likstu

...un trešās nedēļas nogalē man atkal ir ūdens - karst, auksts - kādu tik gribas. Internets droši vien būs pēc ziemassvētkiem vai jaunā gada - jāskatās kā iegrozās lietas ar visiem meistariem un ballītēm.
Nedēļas nogalē netiek gulēts līdz 12:00 rītā, bet gan savākta filmēšanas tehnika, aksesuāri un aktieri, lai jau rīta agrumā uzsāktu darbu (man pašam vēl nezinot) pie pirmajiem soļiem kino jomā. Veidojām apmēram 10 minūšu garu filmu kopā ar Lienes kursa biedriem. Par pamatu ņemtas scēnas no filmas Temporada De Patos. Tā nu man rokās tika iespiesta kamera, jo vienīgais esmu lietas kursā par kompenēm un tehniskajām īpatnībām un gaismu. Vēlu vakarā varam uzgavilēt par godu mūsu veikumam. Pēc tam dodamies uz skolu, kurā strādā Lienes māsa, lai noskatītos jaunāko karsējmeiteņu sniegumu - neparasti aizraujoši. Kad esam izlīkumojuši vēl kādu Mehiko rajonu, esam jau koncertā, kurā pulcējušies visi tie, kuri jūtas lieli mākslinieki, vēlas visādi iztaisīties un pīpēt marihuanu neatejot no kāša. Nolemjam, ka esam par vecu šādām izklaidēm un nejūtamies piederīgi - dodamies prom. Pa ceļam mājup visas joslas apsēduši policisti un pārbauda alkahola līmeni šoferiem. Atvilkts spēciāls furgons pie, kura izveidojusies milzīga rinda uz pārbaudēm.
No rīta velkos pāri sētai ar savu brokastu šķīvi, kad Emilio uzgavilē man, lai tak nāku atkal kompānijā brokastot - cienāšot ar plāceņiem. Droši vien, ka ar tiem pašiem, kurus nospēris man. Aizbraucam ar metro uz centru pastaigāt un aplūkot operas namu, kurā Liene jau reiz ir uzstājusies. Rīt ierodas brazīliete pie manis uz kastingu - būs jautri šeit El Indio namā kādu grozīt apakšveļā.
Sveicu Tevi, Valentīn dzimšanas dienā! (Tev tak ir dzimšanas diena, vai ne?)

Kaut ko dara

Dienas plānos ietilpa apmeklēt modeļu aģentūru, cerībā paplašināt kontaktus un, iespējams, pastrādāt kādos video klipos par modeli. Ierodos aģentūrā, kurā man jāpagaida 10 meksikāņu minūtes. Pēc nepilnas stundas ierodas arī aģentūras vadītājs, kurš man izstāsta lietas par FM3 un vispār par modeļu darbu. Anketā pat nezinu, ko ierakstīt savu plecu platuma ailītē. Koks ar visu - jāmēģina visur ielikt sava kāja durvīs, kur vien iespējams. Tā šeit ir vienīgā patiesā recepte kā dzīvot. Nu bet šī ir tikai viena aģentūra no nedaudzajām un vadītājam, sitot ar roku pie sirds, stāstu, ka patiesībā mans mērķis ir fotografēt. Tālāk viss kā pēc ierastajiem kanoniem pieņemts - došot kontaktus, ieminēšoties par mani klientiem utt.
Vēlāk satieku Līgu un dodamies iedzert kafiju kādas augstceltnes restorānā. Restorāns griežas pats ap savu asi un skats ir lielisks.
Vakar paviesojāmies Mehiko rajonā, kurš ir viens no dārgākajiem un būvēts uz uzcementētas atkritumu kaudzes, lai nolūkotu modeli foosesijai. Bet tur viss notika kā jau ierasts šeit - Jā, jā būs jums viss un būs jums gaidīt un būs jums nesagaidīt, jo visi notinas naksnīgajā pilsētā.

Tikai tāpēc, ka šeit ir Mexika, par kuru tik ilgi sapņoju

...atkal runājos par ūdeni un i-netu. Redz, māja esot ļoti veca un i-netam vajadzīgs vads - garš kabelis (apmēram 20m), bet nākošo piektdien viss būs perfekti sakārtots. Emilio ir apgriezis matus, mājā viesojas divas mīlnieces, bet es satiku Līgu, kuru pagājušajā reizē satiku Stambulā. Un tagad man vajag smukum-bildes, lai varu startēt video kastingos un vākt kontaktus. Tagad jāskrien uz modes skati, kurā meitenes laipos pa mēli peldkostīmos kādā modernā D.F. rajonā. Un šodien tiešām esmu izsalis līdz kaulam un salūza sildītājs. Tiešām ir auksti šeit šodien - oktobris Latvijā.

Rītdieniņ

Šorīt ieradās strādnieki un mocījās līdz tumsai, līdz atkal tika atjaunota ūdens padeve. Noprasīja, lai pārbaudu, vai tiešām ir izdevies pieslēgt ūdens padevi, jo paši tā līdz galam neticēja. Pārbaudīju - ir. Taču neiedomājos, ka jāpārbauda tiešām viss. Tā nu man atkal ir duša, bet ar WC tiks skaidrībā rītdieniņ. Apgalvo arī, ka rītdieniņ ievilks man netu istabā, lai nav jāsēž uz lieveņa ik reizi, kad iedomājos lietot netu. Bet tas viss būs rītdieniņ.
Šorīt brokastu laikā mani pārķēra Emilio, Cezars un Kristobels - lai tak nākot otrajā stāvā brokastot kompānijā. Tā nu brokastis izvērtās 3 stundu garumā ar grāmatu dāvināšanu man un ilgu jo ilgu izklāstu par glezniecību un grāmatniecību. Atbildēju ar Rīgas melno balzamu.
Gatavojot vakariņas, Emilio man izskaidro kulinārijas nozīmi viņa dzīvē. Pie reizes gan apjautājas vai nevar aizņemties 4 plāceņus, pāris kaktusu un gaļas gabalu. Laipni padalos, jo rītdieniņ viņš gatavošot vakariņas man un fraņču dāmai. Bet tas viss būs rītdieniņ. Rītdieniņ, kad būs ūdens un internets.

Nedēļas nogales lietas

Ik pa brīdim sev iekniebju rokā, lai saprastu, vai vēl sapņoju, vai tiešām sapņi piepildās. Un ticiet, arī tas nepalīdz. Nepalīdz arī smaga pieēšanās ar šejienes pārtiku, nepalīdz arī tas, ka no augstuma ausis krīt ciet un galu galā nepalīdz arī tas, ka gatavoju prezentāciju spāņu valodā Lienei priekš universitātes. Vienkārši sapņoju.
Realitātes atreferējums: Agri no rīta jau kāzinieki saradušies, lai veiktu pēdējos pušķošanas darbus Indio pagalmā. Uzvelku savu mīļāko T-kreklu un jau pēc brīža dodamies ar Pati un Manuel (protams arī Liene) kalnos, lai aplūkotu piramīdu, kura uzcelta tur nezināma mārutka pēc. Pirms kāpiena gan mani mēģina atrunāt, jo redz man mugura esot nestabila. Bet es tomēr esmu mazliet latvietis sirdī ar kurzemnieka liekvārdību - saku, nu meitenes uz priekšu. Pēc 15 minūšu kāpiena saprotu, ka esmu tikai un vienīgi liels balamute. Kāpiens ilgst apmēram 2h pa stāvu akmens krāvumu, kur neuzmanībai nav vietu. Jautāju Lienei, kādēļ viņa tik nopietna un saņemu atbildi - lai nezaudētu ritmu. Bet es tikai skrienu un elšu. Lejā no kalna tiešā vārdu nozīmē mokamies soli likdami pie soļa. Kontrolpunktos sacenšamies, kuram kājas no nespēka vairāk līdzinās Elvisa skatuves manierēm. Nespēks un pārgurums. Visam punktu pieliek Manuela kritiens pa stāvu nogāzi un potītes izmežģīšana. Tā nu vienīgās veselās personas ir Liene un Pati. Vēlāk Mehiko nopērkam kaudzi medikamentu un dodamies ārstēt Manuelu uz Indio māju, kurā vēl joprojām risinās kāzu ceremonija. Novērtējam kāzu ballīti par neizdevušos, kāpjam uz pils jumta baudīt naksnīgās debesis virs Mehiko. Ak, jā! Iepriekšējā vakarā apmeklēju koncertu, kurā uzstājās arī Liene, izpildot pāris visai sarežģītas vācu, meksikāņu un to starp arī latviešu skaņdarbus.
Šodien pārmiju pāris vārdus ar Cezar par ūdens piegādes problēmām lielajā mājā. Nu saka, ka būšot tā lieta sakārtota līdz nākamajai trešdienai. Tas nozīmē, ka tas nebūs rīt, kā parasti atbild šeit. Pret vakaru novēroju interesantu izklaidi Indio rezidences pagalmā - keksi dzēruši tekilu un tad prāta aptumsumā mētājas ar milzīgiem ledus klučiem. Kaujai pa vidu man tiek doti norādījumi uz kādiem tūrisma objektiem man doties - iereibušā spāņu valodā. Es gan nepiedalos - aizsteidzos talkā Lienei gatavot mājas darbus.
P.S. Sveiciens Jānim izgājušos svētkos - audz liels un dūšīgs!

Briest ballīte Indio namā

Šorīt grozoties pagalmā ar rīta kafiju, aprunājos ar Emilio. Nopriecājos, ka tiek uzmontēts prožektors tieši virs pagalma WC. Ūdens gan vēl nav un solītie strādnieki šodien nav rādījušies. Taču vakar tika novākti ūdens bunduļi no pagalma un likās jau, ka lietas kustas uz priekšu. Un kustas jau ar - rīt paredzētas kāzu svinības pagalmā, tas arī izskaidro neparasto rosību. Šajā mirklī jau sanācis pilns pagalms ar strādniekiem, kuri rosās ap kabeļiem un dekoriem. Tiek arī iemēģināta skaņu aparatūra- tāda laba un skaļa. Vienu kāzu ballīti atceros no Vallartas. Toreiz nopietni apsvērām domu par viesnīcas īri. Es nezinu...

Īsa vēstule mājiniekiem

Dienas plāns neprātīgi skaists. No rīta Liene uzrauj mani no migas un braucam uz universitāti pieteikties manām spāņu valodas stundām. Nu un šie iedošot arī vīzu uz 6 mēnešiem. Lieliski. Seko brokastis Meksikāņu T/C, kurā var sēsties salatēvam klēpī un pieprasīt ko vien sirds kāro. To gan laižu gar degunu, jo jau pēc mirkļa atrodamies citā Mehiko universitātē, kurā apguvu pamatus Āfrikas biznesā pie pasniedzējas no Marokas. Pēc lekcijas paķeram uz pilsētu austrāli (apmaiņas students) un steidzamies papusdienot, lai jau pēc mirkļa Liene skrietu trenēt balsi, bet es sadabūtu Latvijas himnu. Dodos ar kājām pie Lienes uz mājām, kur norisināsies mani pirmie emigranta Latvijai veltītie svētki. Kad piekārts karogs, uzklāts galds, sagaidīti viesi un iekosts - dziedam Baumaņu Kārļa dziesmiņu, lai Dievs svētī Latviju.
Bildēs: Parasta iela Mehiko, Periferico un sienas gleznojums manā istabā.

Visa kā tik daudz

Iepazīšanās ar cilvēkiem nekad nav bijusi tik patīkama. Nenoliegšu, ka skatieni tiek vērsti manā virzienā ar interesi aplūkot manu augumu - garšs un bāls redz esot. Tad nu ķēros pie lietas un devos uz parku sēdēt saulē un malkot kafiju, ar mērķi iegūt nokrāsu, kamēr Lienei nodarbības mūzikas skolā. Un ieguvu ar - tagad varu saukt sevi par redīskrāsas eiropieti.
Dienas skrien mežonīgā ātrumā un notikumi zib gar acīm kā lielā ātrumā garām braucošs ātrvilciens. Pavadītās pirmās piecas dienas šeit ir raibu raibās. Lienes ģimene ir ļoti jauka un izrāda milzum daudz rūpes un uzmanības.
Atklāju sevī vēl nebijuši hobiju - iepazīties ar cilvēkiem. Pirmo reizi mūžā varu atzīt, ka mīlu cilvēkus un labprāt ar viņiem pārmiju kādu frāzi spāniski. Kas man īpaši tīk - joki ir gaumīgi un ar praktisku piesitienu.
Sadzīve: Joprojām nav ūdens, jo šeit ir brīvdienas (teica Emilio, ka ūdens būs pēc vienas dienas, taču apzinos, ka tas neparādīsies ātrāk kā pēc četrām dienām) un lielos Rotoplas toverus nav kas uzstāda uz jumta. Pagaidām izmantoju Adelas dušu. Nav jau tik vienkārši - tur ir suns. Kad vēlos iekļūt viņas miteklī, man jāveic māņkustības - noeju garām logam, tad suns sāk riet un izrādīt uzmanību par manu klātbūtni, tad aizjožu līdz otram logam un paslēpjos ( suns seko), tad ielavos pa durvīm mājā un fiksi uz dušu un durvis ciet. Visu šo procesiju pavada suņu rejas.
Internetu lietoju izvelkot pagarinātāju pagalmā, jo biezo akmens sienu dēļ manā miteklī nav iespējams uztvert signālu. Taču neskatoties ne uz ko, pilna laime un prieks.
Par mākslas pasauli šeit pastāstīšu kādā no speciāli tam veltītiem ierakstiem, kad būšu atguvis valodu no mulsuma. Goda vārds - esmu samulsis.

Viss kārtībā

Tātad: mani jaunie kaimiņi Emilio “El Indio” Fernandez mājā. Pretējās durvīs apmeties rakstnieks no Spānijas, kuram radinieks apņēmis zelteni no Latvijas, franzūze, kura aizraujas ar fotografēšanu, Emilio (El Indio mazdēls), kurš vienmēr lidinās 5cm virs zemes dažādu mikstūru iespaidā. Indio meitu gan neesmu vēl saticis, toties ap 50 dažādu mirušajiem veidotas nāvītes gan. Sajūta, ka arī pašu Indio esmu saticis jau pirmajā naktī un protams arī Merilinu Monro, kura mitinājusies kāda laiku manā istabā. Taču viņa nav vienīgā – mājai ir ļoti daudz durvju, lai Indio sievietēm būtu ērtāk pamest ēku, kad ierodas nākošā daiļava. Kā saka Emilio, tad visas pasaules sievietes ir bijušas Indio. Emilio Fernandez ir bijusi tiešām neprātīga personība. Reiz kāds gribējis izjokot Indio ar plaukšķeni, uz ko Indio atbildējis ar šaudīšanos uz visām pusēm. Coyoacan rajons ir fantastisks ar koloniālisma laika ēkām. Šeit dzīvojušas ļoti nozīmīgas personības. Tā, piemēram, netālu no manas mājas atrodas Fridas Kahlo māja– visapkārt kultūra un vēsture.

Pirmās dienas iespaidi ir neaprakstāmi. Vakar ar Lienes draudzeni Pati un viņas draugu devāmies uz galveno laukumu skatīties gaismas šovu, kas ieskandina nākamā gada svinības par godu revolūcijai un Meksikas neatkarībai. Pati draugs noorganizē galdiņu restorānā uz terases, no kuras varēsim vērot pasākuma gaitu. Nu jāsaka, ka Rīgas gaismas festivāls ir salīdzinoši stīvs un izdomas nabadzīgs.

Pēcpusdienā devos līdzi Lienei uz universitāti. Mazliet satraukums, atceroties savas universitātes gaitas. Taču, kad ierodamies, sāku apjēgt, ka studēt Meksikā ir pavisam kas cits – vide brīnišķīga, studenti laimīgi gulšņā zālītē, pusdieno, klačojas. Liene saka, ka vidusskolā ir bijis grūtāk nekā tagad universitātē.

Lēnām iejūtos vidē un nākamo nedēļu domāju aprunāties par spāņu valodas kursiem (šodien paguvu paviesoties lielākajā Latīņamerikas universitātē, kurā apgūšu spāņu valodu). Gatavoju jaunu CV un plānoju sākt atradīties Meksikas tirgū, tiklīdz acis būs saradušas ar Mehiko smogu – piesārtušas un visu laiku nogurušas.

Viva Mexico!

LV-MEX

Ja nu šīs nedēļas pagājušas par un ap lidošanu, tad jāsaka vēl kas - ierodos MEX 10.novembrī. Tiesa, caur Kubu. 

Dienas liksta: Nav ko šeit ierakstīt.

Hjūstona, Hjūstona - mums ir labas bildes

Fotosesija bija lieliska. Komanda strādāja kā parsati nevainojami - kā perfekti ieeļots šveices pulksteņa mehānisms. Viss gan aprāvās pie kāda pilota untuma uzplaiksnījumiem, ka jābeidz bildēt brīdī, kad būtu jāsāk īstenot četri nedēļu izsapņotie kadri. Bet mēs esam lieliska komanda, tādēļ neko nepadarīsi un bildes ir lieliskas. 

Fotosesijas liksta: Nāku pie apskaidrības, ka nevēlos būt pilots. Nu ne tāds, kurus esmu saticis. Izņemot, protams, pilotu Gintaru no FlyLal Lietuvā. 

Interesanti

Pēdējās dienas esmu skatījies uz lidmašīnām tik daudz kā vēl nekad agrāk - meklēju lidaparātu fotosesijai. Nebiju domājis, ka Latvijā var sastapt tik interesantus cilvēkus/fanātus. Sestdien aizbraucām līdz privātam lidlaukam, kur mūs labprāt uzņēma kāds pilots un lidostas īpašnieks (lido 53.gadu). Pilots rāda uz kādu visai spokaina paskata lidaparātu un saka, ka tā jau esot tāda tirgus soma. Kad uzzinam, kas ir tā īpašnieks - viss skaidrs. (smejamies kā kutināti). Slēpjoties no lietus jau citā angārā, saimnieks atdzīst, ka gatavo lidmašīnu lidojumam, bet izskatās, ka laika apstākļi nebūs piemēroti. Tie nebūs piemēroti akrobātiskajiem lidojumiem. Neticu savām acīm, kad ieraugu sarkanu sporta lidmašīnu - kaut kas neticami skaists. Šī lidmašīna spēj veikt 500 grādu apgriezienu sekundē, spārni pārbaudīti ar 23G slodzi, maksimālais ātrums ap 300 km/h (akrobātiskiem trikiem gana daudz). 

Atgriežos Rīgā samulsis, jo piektdien aplūkotā vieta atbilst manām fotosesijas prasībām, taču saimnieks ķēms. Sestdien aplūkotais lidlauks ir skaists un lidmašīnas ir pārāk perfektas. Bet saimnieks ir īsts eņģelītis. Jādomā!

Vakarā iebraucu sabildēt Odriju. 

Dienas liksta: Sāku no visas sirds ienīst LMT pakalpojumu - iBirojs. 

Lietuva, kāzas un vispār...

Vidējais latvietis sākumā izbļaustās, cik smieklīgi ir lietuvieši un pēc tam dodas uz Klaipēdu ekskursijā, lai apmeklētu zvejnieku svētkus. Šie svētki viņiem gluži kā Liepājā Līvu alus dziesmu svētki - viena veida aliņš, garas rindas pie WC, jūrnieku sejas izteiksmēs manāms satraukums no operas - kaptein, mēs atkal pazaudējām mūsu kuģi. 

Lai nu kā būdams, bet vidējais latvietis arī mēdz doties nepelnītā atpūtā. Sākumā pāris nedēļas hospitālī un tad pāris dienas pie jūras. Lai nebūtu pavisam neinteresanti - apmeklē draugu kāzas Cēsīs. Un, lai būtu arī kaut kas savādāks kā parasti - nākošajā dienā pavada savu meksikāņu tautu meitu uz reisu Rīga - MEX DF. 

Visādi citādi vidējais latvietis tagad ir samulsis un neglābjami tic, ka šī ziema nebūs tik auksta. 

Dienas liksta: Kāzās vecpuišiem jāķer līgavas mestā mežģīne (tā pati, ko novelk no kājas). Nu noķēru. 

Turpinu iepazīties ar kaimiņiem

Saņemu zvanu agrā rīta stundā no daktera Treimaņa, lai tak atrādu muguru viņam. Iespējams, varu operēties par valsts līdzekļiem. Izklausās jau vilinoši. 

Ierodos pie daktera un saņemu slēdzienu, ka brīnumi notiekot - valsts  var kādu brīdi man neuzsaukt auksta skalpeļa pieskārienus. Būšot labi. 

Kur tad es tagad dzīvojot, šis jautā!? Vaļsirdīgi atbildu, ka Biķernieku ielā. Izrādās blakus mājā mitinās arī dakteris Treimanis. Tieši pretī maniem logiem. Aicināšot uz kafiju un pasūtīšot interjera bukletiņu. 

 

Tuvāk Gaiļezeram

Tas notiek ātri - ideja par jaunu dzīvokli. Ideja par gaišu, mājīgu dzīves vietu perinājās domās vien vienu dienu. Pēc divām dienām jau esmu pārvācies. Pirmais viesis - Liene. Dejas līdz rītam, šmpanietis gaismai austot zem ābeles dārzā. 

Jaunais rajons ir fantastisks. Šeit var nopirkt skeletu mācību nolūkiem, izklaidēties Super Netto, saremontēt auto un apciemot krustdēlu tepat ap stūri. Dzīve Rīgas centrā ir bijusi gaužām akla. 

Dienas liksta: Nonāku tieši pa vidu kautiņam veikalā. Strīda iemesls - tajā burciņā ir kukurūza vai zirnīši. 

2. un 3. diena stacionārā

2.diena pagāja gaužām neveikli, staigājot no viena stāva uz otru un atpakaļ. Guļu pie sistēmas, mugura gavilē - vēl, vēl jaukā šķidruma. 

3.diena iesākas ar ūdens procedūras meklējumiem un fizisku nodarbi. Mazas hanteles jācilā un jāliecas visādos virzienos. Ir ļoti izklaidējoši, jo visi krievu valodā runā. Un tad atkal sistēma un zāles. 

Dienas liksta: Ārste paziņo, ka samazina man zāļu devu. Nedomāju, ka viņai varētu būt taisnība. 

1. diena stacionārā

Ziniet, kā iznīdēt kurmjus un doties zvejā uz Igauniju nejauši, un, ka Zatlers ir nacists? Tādas gudrības var iegūt dienas stacionārā. Jā, sāku ārstēšanās kūri. 

Tātad, kurmju nīdēšana. Ir vairākas metodes. Viena no tām ar benzīna liešanu alā - neefektīvi. Otra ar dūmošanu visās alās - ļoti efektīvi. Var ar lamatām, bet kurmji esot pārāk gudri, maitas tādi. Labi esot divas dienas rūcināt "Kamaz" un izplūdes gāzes nolaist alā. Dārgi, bet efektīvi. 

Ja dodies zvejā ar alu, tad jābūt īpaši piesardzīgam. Ir liela iespēja, ka puspilnā laivā ar zivīm uznāk miegs un rīts uzaust Igaunijā - lēns un vēss. 

Bet Zatlers ir vienkārši kaut kāds Hitlers. 

Dienas liksta: Netiku uz ūdens terapiju, jo piecas krievenes rindā sakāvās. Lielas krievu tantes. Īstenībā slimas un ļoti lielas. Nobaidījos, bet valodu vēl neraustu. 

Dienas prieks: Sapilināju sevī lielisku devu kāda šķiduma - jautrības šķīdumu. Rīt došot mazāk. (Laikam jau tā arī ir liksta)

Tā nu sanācis...

..., ka neesmu MEX, bet kripatiņas no tās ir ieradusies šeit Lienes izskatā, lai mācītos operdziedāšanu. Mamma viņai ir ieprecējusies Meksikā un Liene ir dzimusi tur. Pēcpusdienā iepazināmies un devāmies pie Evas uz Ķīpsalas bumbieri, kur šķiet viņa pavada visvairāk laika. Tad apciemojām Gunu. Dzerot tēju dārzā, radās ideja par pavizināšanos ar jahtu MAMMA. Nedaudz vēlāk jau nolūkojāmies uz saulrietu un neticami skaista mēness parādīšanos. Diena ir izdevusies vairāk kā citas. 

Dienas liksta: Maksis ir atsācis uzbrukt negaidīti un ar nesaudzīgu spēku. 

Laika mašīna

Šodien, burājot pagādījās tā, ka man blakus "burbulēja" mazs puika par ogļu tonām un ostu izmēriem. Tad par varoņiem un dažādiem pārcilvēkiem, kuri spēj lēkt tālu un neiedomājami drošsirdīgi kādu nobeigt. Tad par mašīnām, lidmašīnām, pirmo nopietno grūstīšanos skolā. Tad par to, kā jātur zāģis rokā un ko nozīmē amatniecība. 

Un ziniet, cik daudz viņam tas nozīmē patiesībā!

Dienas teiciens: "Viņš neko nevarēja un nemācēja, tāpēc viņu nošāva"!

MAMMA Rīga bez airiem

Diena griežas uz vakaru. Nolemju doties pie miera. Bet, kas tev dos!? Zvana, jābraucot bildēt jahta. Nu labi, domāju pastaigāšu pa kuģīti, kadrs te, kadrs tur un tad žigli pie miera. Bet, kas tev dos!? Tā vietā esmu gumijas motorlaivā un pa viļņu mugurām lēkājot, ar kāju turot foto somu, vienu roku pieķēries gumijas tureklim, otrā rokā fotoaparāts, dzenamies pēc jahtas. Secinājums viens - Daugavas ūdens nav lietojams iekšķīgi - nekam neder. Nu tagad gan uz māju un gultā iekšā. Bet, kas tev dos!? Naktī nolemjam nobildēt jahtas sajūtu bildes. Vienu arī no augšas. No kurienes? No masta loģiski. Tā nu es ar savu ideju par došanos pie miera un ārprātīgo miega badu karājos masta galā. Bet ir tik forši. 

Dienas liksta: Šausmīgi sāp, ja noraujas pa muti ar Nikon D3. 

Genocīds

Līst. Visu dienu līst, bez apstājas. Pakšķ visās malās. Maksis spicē ausis visu laiku un pārsvarā mēģina neizlīst no seg-apakšas, tik vien, lai man izlūgtos konzervu, kura dēļ esmu spiests doties lietū skriet. 

Pēcpusdienā parādās Jānis ar savām pārdomām par nākotni. Piespiežu viņu skatīties savas Meksikas bildes. 

Visādi citādi genocīda upuru piemiņas diena piet pie datora, retušējot bildes. 

Dienas liksta: Ieraugu Koras bildes - velna milti, Grieķijā zilāka debess kā Meksikā. 

Ir OK

Centieni pēdējā brīdī uzlādēt bildes Meksikas foto kunkursam vaiņagojas ar totālu sakāvi. Izrādās ne visi meksikāņi pavada piektdienas vakaru izklaidēs - daži arī pagūst slēgt konkursa mājas lapu precīzi laikā. Rezultāts - uzlādēta viena bilde no piecām. Nu teorētiski jau būtu paspējis, taču uzlāde notika nežēlīgi gausi. Kaut kas neticams. Pēc prakses būtu jābūt tā, ka uzlādi varētu veikt krietnu laiku pēc konkursa oficiālām beigām. 

Šodien sākuši parādīties simptoni, kas parasti liecina par saaukstēšanos. Ceru, ka tie arī tādi izrādīsies, nevis kaut kas no ruk-ruk sērgas. Sāp galva, acis, nespēks kaulos, nespēja koncentrēties. Visādi citādi viss labi, tikai pāris diska trūces. 

Vakaru aizvadu lieliskā kompānijā fotosesijā žurnālam "Pastaiga", fotografējot Pulkkinenas kundzi. Tiešām lielisks cilvēks. Viss norit diezgan brīvā gaisotnē ar tējas dzeršanu, uzkodām, sarunām par kosmētiku un politiku, un Taizemi. Šajā fotosesijā krustojas arī manas dzīves takas ar Maijas Silovas ceļiem - patīkama atkal redzēšanās ar bijušo studiju kolēģi. 

Dienas liksta: Ruk-ruk

Dvēsele gaudo Meksikas

... nu tā jau droši vien nepiedien teikt vīrišķa cilvēkam. Bet tajā visā ir lielais BET. 

Kad biju knēvelis, māte man teica - tu tikai nekārto "galus". Izskatās, ka nebūšu to atmetis. Strādājot kūdras purvā, dzinu Gunu un sevi uz priekšu ātrāk kā pārējos, kaut īsti to neapzinājos. Mēs bijām labākie. Kad strādāju par šoferi, nolēmu kļūt par lielisku fotogrāfu. Un tagad tāds esmu. Un tagad dvēsele sagribējusies Meksiku. 

Dienas liksta: Apnika Shakiras albums. Jāklausās Puerto Vallarta 104.3. 

Nedēļas nogales lielais nekas

Sestdiena un svētdiena paiet vieglā šoka stāvoklī. Esmu dzirdējis, ja organisms atdziest pārāk strauji, var rasties nepatīkama situācija. Sestdienas statistika: siltas segas (2gab.), karstas tējas (5gab.), ieslēgta cepeškrāsns siltuma uzturēšanai miteklī (6,4h - vienalga neizdodas uzdzīt līdz 30 grādiem). Un nav jau tā, ka neviens nebrīdināja!

Divējādas sajūtas rosoties pa B-ielu. Pirmkārt jau beidzot saprotu, ka šausmīgi liela platība šeit un tikpat lielas pūles ir jāpieliek, lai uzturētu visu daudz maz kārtībā. Un visā tajā lielajā platībā dikti liels tukšums. Un tajā lielajā tukšumā tomēr kāds ir - Maksis. Nebiju domājis, ka viņš varētu man pietrūkt kaut mazliet. 

Otrkārt, pēkšņi lietu kārtības uztvere pamainījusies - viss ar ko sastopos man rādās citādā gaismā kā pirms aizbraukšanas. Un to visu laikam sauc par galvas izvēdināšanu.

Galvas izvēdināšana beidzās ar mana čemodāna piegādi mājās. Kā var zināt, ka no Meksikas atceļojis - pilns čemodāns ar baltu pulveri (milti izbiruši).

Dienas liksta: Tik šusmīgi nebija gadījies vēl iepriekš - Odrija neatpazina mani un nobijās, ālējoties un spiedzot rādīja man jaunos zobus. Smuki četri zobiņi. 

...nolaižamies LV bez lielajiem koferiem (tie Mehico esot palikuši) . Trīcam, dīdamies, spriežam - mājas jau laikam būs jāiekārto PV. Tāda laba vieta.

Neizsakāmi milzīgi pārpilns paldies Evai un Krišam! Paaaldies!!!

Likstu liksta

Nu re, izlūkbrauciena mēnesis Meksikā aizvadīts. Un man šeit ļoti patīk. Sajūta tāda, ka būtu jādodas no mājām ceļojumā uz Eiropu. Varbūt tā tas arī ir.
Dienas liksta: Gandrīz aizmirsu apliet dārzu.