MAMMA Rīga bez airiem

Diena griežas uz vakaru. Nolemju doties pie miera. Bet, kas tev dos!? Zvana, jābraucot bildēt jahta. Nu labi, domāju pastaigāšu pa kuģīti, kadrs te, kadrs tur un tad žigli pie miera. Bet, kas tev dos!? Tā vietā esmu gumijas motorlaivā un pa viļņu mugurām lēkājot, ar kāju turot foto somu, vienu roku pieķēries gumijas tureklim, otrā rokā fotoaparāts, dzenamies pēc jahtas. Secinājums viens - Daugavas ūdens nav lietojams iekšķīgi - nekam neder. Nu tagad gan uz māju un gultā iekšā. Bet, kas tev dos!? Naktī nolemjam nobildēt jahtas sajūtu bildes. Vienu arī no augšas. No kurienes? No masta loģiski. Tā nu es ar savu ideju par došanos pie miera un ārprātīgo miega badu karājos masta galā. Bet ir tik forši. 

Dienas liksta: Šausmīgi sāp, ja noraujas pa muti ar Nikon D3. 

Genocīds

Līst. Visu dienu līst, bez apstājas. Pakšķ visās malās. Maksis spicē ausis visu laiku un pārsvarā mēģina neizlīst no seg-apakšas, tik vien, lai man izlūgtos konzervu, kura dēļ esmu spiests doties lietū skriet. 

Pēcpusdienā parādās Jānis ar savām pārdomām par nākotni. Piespiežu viņu skatīties savas Meksikas bildes. 

Visādi citādi genocīda upuru piemiņas diena piet pie datora, retušējot bildes. 

Dienas liksta: Ieraugu Koras bildes - velna milti, Grieķijā zilāka debess kā Meksikā. 

Ir OK

Centieni pēdējā brīdī uzlādēt bildes Meksikas foto kunkursam vaiņagojas ar totālu sakāvi. Izrādās ne visi meksikāņi pavada piektdienas vakaru izklaidēs - daži arī pagūst slēgt konkursa mājas lapu precīzi laikā. Rezultāts - uzlādēta viena bilde no piecām. Nu teorētiski jau būtu paspējis, taču uzlāde notika nežēlīgi gausi. Kaut kas neticams. Pēc prakses būtu jābūt tā, ka uzlādi varētu veikt krietnu laiku pēc konkursa oficiālām beigām. 

Šodien sākuši parādīties simptoni, kas parasti liecina par saaukstēšanos. Ceru, ka tie arī tādi izrādīsies, nevis kaut kas no ruk-ruk sērgas. Sāp galva, acis, nespēks kaulos, nespēja koncentrēties. Visādi citādi viss labi, tikai pāris diska trūces. 

Vakaru aizvadu lieliskā kompānijā fotosesijā žurnālam "Pastaiga", fotografējot Pulkkinenas kundzi. Tiešām lielisks cilvēks. Viss norit diezgan brīvā gaisotnē ar tējas dzeršanu, uzkodām, sarunām par kosmētiku un politiku, un Taizemi. Šajā fotosesijā krustojas arī manas dzīves takas ar Maijas Silovas ceļiem - patīkama atkal redzēšanās ar bijušo studiju kolēģi. 

Dienas liksta: Ruk-ruk

Dvēsele gaudo Meksikas

... nu tā jau droši vien nepiedien teikt vīrišķa cilvēkam. Bet tajā visā ir lielais BET. 

Kad biju knēvelis, māte man teica - tu tikai nekārto "galus". Izskatās, ka nebūšu to atmetis. Strādājot kūdras purvā, dzinu Gunu un sevi uz priekšu ātrāk kā pārējos, kaut īsti to neapzinājos. Mēs bijām labākie. Kad strādāju par šoferi, nolēmu kļūt par lielisku fotogrāfu. Un tagad tāds esmu. Un tagad dvēsele sagribējusies Meksiku. 

Dienas liksta: Apnika Shakiras albums. Jāklausās Puerto Vallarta 104.3. 

Nedēļas nogales lielais nekas

Sestdiena un svētdiena paiet vieglā šoka stāvoklī. Esmu dzirdējis, ja organisms atdziest pārāk strauji, var rasties nepatīkama situācija. Sestdienas statistika: siltas segas (2gab.), karstas tējas (5gab.), ieslēgta cepeškrāsns siltuma uzturēšanai miteklī (6,4h - vienalga neizdodas uzdzīt līdz 30 grādiem). Un nav jau tā, ka neviens nebrīdināja!

Divējādas sajūtas rosoties pa B-ielu. Pirmkārt jau beidzot saprotu, ka šausmīgi liela platība šeit un tikpat lielas pūles ir jāpieliek, lai uzturētu visu daudz maz kārtībā. Un visā tajā lielajā platībā dikti liels tukšums. Un tajā lielajā tukšumā tomēr kāds ir - Maksis. Nebiju domājis, ka viņš varētu man pietrūkt kaut mazliet. 

Otrkārt, pēkšņi lietu kārtības uztvere pamainījusies - viss ar ko sastopos man rādās citādā gaismā kā pirms aizbraukšanas. Un to visu laikam sauc par galvas izvēdināšanu.

Galvas izvēdināšana beidzās ar mana čemodāna piegādi mājās. Kā var zināt, ka no Meksikas atceļojis - pilns čemodāns ar baltu pulveri (milti izbiruši).

Dienas liksta: Tik šusmīgi nebija gadījies vēl iepriekš - Odrija neatpazina mani un nobijās, ālējoties un spiedzot rādīja man jaunos zobus. Smuki četri zobiņi. 

...nolaižamies LV bez lielajiem koferiem (tie Mehico esot palikuši) . Trīcam, dīdamies, spriežam - mājas jau laikam būs jāiekārto PV. Tāda laba vieta.

Neizsakāmi milzīgi pārpilns paldies Evai un Krišam! Paaaldies!!!

Likstu liksta

Nu re, izlūkbrauciena mēnesis Meksikā aizvadīts. Un man šeit ļoti patīk. Sajūta tāda, ka būtu jādodas no mājām ceļojumā uz Eiropu. Varbūt tā tas arī ir.
Dienas liksta: Gandrīz aizmirsu apliet dārzu.

Pitillal

Šodien beidzot atrodam slaveno Pitillal rajonu. Nav jau pārāk tālu no mājām - divus kvartālus teju jeb Kriša izteiksmē 15 min. gājiena attālumā. Nu un tur apmaiņā pret naudu var dabūt visādas derīgas lietas - kāzu kleitas, čurrosu bļodas, zābakus, CD (nopirku Šakiras albumiņu), jostas un tādā garā. Pilnīgi noteikti šis ir labākais rajons pilsētā, kur šopingot vidējā meksikāņa garā. Ak jā, beidzot tieku arī pie jaunas jostas - tādas ar rakstiem un izšūtiem gaiļiem. 

Beidzot tiek arī samaksāts par elektrību, pretī gan nesaņemot nekādus maksājuma apliecinošus papīrus. 

Un vēl šodien beidzot satieku Māru neoficiālā gaisotnē - futbola mačā. 

Dienas liksta: Šodien ir 3.jūnijs.

Atpūta. Ļoti laba atpūta

Pēc Evas un Santas aizraujošās un jaunas pieredzes pārpilnās dienas fotografējot turīgus ļaudis, izlemjam doties meklēt vientuļās pludmales, kuras ieteica arhitekts. Ņemam Nissan Tsuru (meksikāņu izpratne par auto - vienkāršs kā sētas miets) un dodamies ceļā. Auto izrādās tīri piemērots bezdzeļiem, kādus dienas laikā pārvarām. Pludmales, kuras atklājam ir iespaidīgākas viena par otru - koraļļu rifi, līcīši, milzu viļņi. Neko tik iespaidīgu nav nācies redzēt. Kaut gan Pāvilostas pelēkā kāpa ir un paliek pelēkā kāpa. 

 Nokļūstam kādā pludmales miestiņā, kur uzcelta telts, pilns ar džipiem, skaļa mūzika un alus bundžas mētājas visās malās. Šodien ir gaiļu cīņas, kuras vēlējāmies apmeklēt jau iepriekš. Nedomāju, ka šī būs ik svētdienas izklaide, kuru apmeklēšu - kaut kā nehumāni tas viss. Zaudētāji mētājas visās malās nekustīgi. Tiesneša balss tik auro mikrafonā - tempo, tempo. Tiek ņemts pārtraukums, lai saimnieks var savam cīkstonim nostiprināt asus metāla nagus uz kājām un izsūkt no knābja asinis. Cīņa atsākas un gaiļi pusbeigti atkal metas viens otram virsū līdz noskaidrojas uzvarētājs. Veči tik lok alu un ik pa brīdim aiziet apčurāt savu džipu. Pirms pasākums beidzas, dodamies lūkot saulrietu. 

Ir kļuvis tumšs un mūs māc izsalkums. Nobalsojam pa labu miestiņam līdz kuram 8km braucami. Diemžēl viss izrādās slēgts, bet kāda veikala pārdevēja zināja teikt, ka vakariņas tagad pasniedzot mazliet augstāk kalnā. Kad nokļūstam norādītajā vietā nevar saprast vai šī ir privāta ballīte, vai baznīca. Izrādās baznīca. Porcijas milzīgas, skan popsīgas dievu dziesmas un cilvēki sarodas aizvien vairāk. Ir vēls un mēs dodamies mājup. 

Dienas liksta: Uz kājas pieķeras medūza. Baigi sūrst.  

Šodien uz terases mani nemanīja

Vienmēr prieks ir nodzīvot aktivitātēm pildītu dienu. Modinātājs uzlikts, lai zvana 05:00 no rīta, jo doma ir doties vientulīgā izbraucienā uz spoku pilsētu San Sebastian kalnos un tur sagaidīt saullēktu. Nezinu, kas tieši bija par cēloni šai likstai, bet acis atveru tikai pusastoņos rītā. Oficiālā versija - nenozvanīja modinātājs. Neoficiālā versija (tās piekritēji  -Eva, Krišs, Santa un tieši tāpēc neoficiāla un aplamos pieņēmumos balstīta), ka modinātājs esot zvanījis pusstundu. Lai nu kā, bet auto jāatdod plkst 13:00 un negribas pavadīt garo rītu uz terasi. Tāpēc ķeros pie plāna B īstenošanas un dodos vienpatīgā garā uz veco Vallartu meklēt uzeju klintī, ko ieteica pārdzīvot vietējā māksliniece. Sagadīšanās pēc satieku šo mākslinieci pie viņas galerijas un pajautāju ceļu, bet viņa neiesaka man vienam veikt šo ceļu. Savā latvju lepnībā saku, ka man vajag tikai parādīt virzienu, bet viņa ni un ni. Mani pavada čalis no pretējās ielas puses veikala. Esmu sadzēries pretsāpju drapes un spriņģoju pāri upes akmeņiem kā jauna meitene. Tā turpinu arī pa kazu ganībām, arī caur dzeloņu žogu barjerām līdz saprotu, kur es esmu sevi ievilcis. Tik pat ļoti saprotu, ka man ir ļoti bail no augstuma un vispār vēl vairāk saprotu, ka ir ļoti, ļoti stāva siena priekšā, bet man kājās zilie mačalkas flip-flopi pa Ls 0.40. Atceros ainas no filmām un animal planet, kur klintīs diezgan viegli var sadabūt visādas čūskas un citus dzēlējus. Tas liek kustēties atrāk cauri brikšņiem, ķeroties ar rokām pie dažādas izturības augiem un kājām atsperoties pret maziem akmentiņiem. Vēl neesam pat ceturto daļu ceļa veikuši, kad esmu izmircis savos sviedros un pamatīgi nošmulējies. Galu beigās no augšas paveras brīnišķīgs skats uz okeānu, pilsētu un kalniem. Rokas trīc no nespēka tik ļoti, ka nespēju noturēt kameru. Pēc mirkļa manam pavadonim zvana sieva un pauž savu neapmierinātību par veikala slēgšanu un blandīšanos pa kalniem - kāpjam lejā (pareizāk sakot šļūcam un karājamies, kur vien var ieķerties). Un vēl nekad nebiju dzēris aukstu Coka-Colu ar tādu baudu. 

Pēc tradicionālās diendusas, dodamies mirkt baseinā un salūkot vakariņas. Šodien uz terases mani nemanīja. 

Dienas liksta: Kad lūkoju pēc propinas, ko ietdot savam pavadonim, no somas izkrīt peldkostīma augšiņa - ne manējā. Tāda tā situācija.