Pie upītes kalnā

Šorīt izgāju no mājas tā agrāk, lai uzraustos kalnā pie upītes un beidzot paskatītos dienas laikā uz Vallartu no augšas. Un bija smuki. Taču lielākais atklājums nebija kalns, bet gan upīte, kas tek kalna pakājē. Ģimenes ar bērniem svētdienā laiksojas pie upītes ar visu kā pienākas - leduskastes, šūpulīši, pārtikas krāvumi, mūzika, policija utt. Sajūta kā LV nākošajā rītā pēc jāņiem - gaiss smaržo pēc ceptas gaļas, veči nēsājas ar aliņiem un bērni kaut kur apkārt dauzās. Visi laimīgi, priecīgi un ... un zirgs, kurš spēlē futbolu.

Tipu tapu tap

Tā kā mūsu jaunais auto vēl nav gluži mūsu un pat nezinām kāds tas izskatās un vai tas vispār eksistē, kratamies ar autobusu katru dienu šurpu turpu pa Vallartu, bildējot dažādas lietas. Tā kā autobusu satiksme šeit ir lieliska, tad lielākais pārbaudījums ir karstums, kas spēj nokaut 20 minūtēs. Un, ja pārbraucienā iznāk misēklis ar autobusu izvēli, tad diez kas nav jau. Tā piemēram, šodien izvēlējāmies īsto busu un nebija jāšķērso kājām Nayaritas štats, kā tas notika dodoties bildēt jaunu ēkas projektu, bet nācās gan lauzties caur golfa laukuma plašajām ārēm un apejot krokodiliem pilnu dīķi. Misija - jāuzbildē nenormāli jauks steika pagatavošanas process. Mums patika arī tā steika garša un izmēri. Vēlāk arī Eva ar Poļinu tiek uzbildēta žurnāla slevenību atvērumam kādā modes skatē. Vēl apmeklējam L&A kāzu aģentūru, kurā piehaltūrējam. Šodien gan nepabijām nevienā no super smalkajiem hoteļiem, bet parasti ir vidēji 3-6 tikšanās dienā. Un dienas paskrien neprātīgi ātri - kā ar kājām pa Nayarit un Jalisco dienu no dienas.

Lai runā attēli

Īsi sakot - te klients, kurš taisās piespiest mūs bildēt un dzīvot 3 dienas attēlā redzamajā vietā, kurai var piekļūt tikai ar laivu. Briesmīgi jau negribas, bet būs arī jābildē karājoties izpletnī virs okeāna. Visu dienu nokāpaļējām pa klintī veidotu hoteli jogistiem, lai izjustu šīs vietas maģiskumu. Un godīgi sakot mani nekas no tā visa neinteresē detaļās, jo galvenais, lai saule spīd un okeāns ir vietā - pārējo jau kaut kā piekārtos pie vajadzības.

Pēcāk aizjožam satikt aģentūras pārstāvjus no Gvadalaharas http://www.caixapro.com/ Un šie kā smej rāda Aviatora un Rudens simfonijas sesijas bildes un stāsta, ka tas ir tas, kas ir baigi labi utt. Grib mūs promotēt kā traki. Labrīt Meksika!

Salīgoja

Sēžam mājās un liekam kopā manu grāmatu un te pēkšņi sāk līgoties mūsu plastmasas krēslu kājas. Pēc brītiņa atkal un atkal un tad vienā momentā attopos starp metāla durvju rāmja un blisinos uz Krišu, kurš iestājies starp terases metāla režģiem. Zemestrīce - tā ap 5 ballēm apmēram 80 km no Vallartas. Baiga sajūta - kā galerts visa māja saļodzījās.

Tagad gan skaidrs, ka neesmu īsts fotogrāfs, jo kameru no galda skrienot nepaķēru un arī iepriekš pārrunātā stratēģija kā rīkoties zemestrīces laikā ( viens pie ledusskapja un viens pie plīts patveras, ja nu gadījumā nākas gatavot neparedzētos apstākļos) nestrādā.

Idejas darbā ar modeli

Te būs daži padomi darbā ar modeli no Pitillalas - ko darīt, kad modelis prasa, ko man tagad darīt?!

Iet tā lieta

Daudz nav ko lielīties, tāpēc uzreiz pie galvenā. Šī ir aģentūra, kurā mēs ar Evu šodien tapām uzņemti: http://www.containerone.info/

Nav arī ko dikti lielīt Evu, tāpēc skaidri un gaiši - Dievs ir ar Evu, Eva ir mans labo ziņu vēstnesis un es ... un es šodien biju stundiņu pie okeāna pasēdēt saulītē uz akmeņiem, lai izsāpētu topošās grāmatas strupceļus un izsapņotu fotoprojektu.

Tiesa gan gadījās arī pa misēklim šajā idilliskajā atmosfērā - mani mēģināja apēst dažāda lieluma krabji, līdz pēdējā brīdī attapu, ka esmu uzsēdies beigtai kaijai. Tā nu krabji nodomāja, ka sargāju beigtu putnu.

Sveicu Ilonu vārda dienā. Apsveicu Tevi, Ilona!!!

Grāmata

No rīta piesēdos pie datora un sāku likt bildīti pie bildītes, lai saprastu, kas tad īsti ir uzbildēts Meksikā. Kaut kas tāds, kas pašam atklātu šo zemi caur diviem "grāvjiem" - ja labpatīk - caur asarām un smiekliem.

Pret vakaru jau esmu iezīmējis foto grāmatas aprises, pa brīdim sirsnīgi apsmejoties. Nu galīgi Tomīgs izdevumus sanāks.

Domāju, augstāk redzamais portrets būs tieši vietā, sadaļai "par autoru".

Slim, el más rico del mundo

Diena iesākās perfekti - dzīvoju valstī, kurā mīt pasaules naudīgākais "ābolītis" (telekomunikāciju magnāts). Un uz tā visa fona aizvilkos nopirkt PV Telcel jaunu numuru. Savukārt vakar iegādājos divus metrus Meksikas valsts karoga. Un kā jau minēju, tad arī paspiedis prezidenta ķepu esmu. Sāku mācīties himnu, citādi reizēs, kad satieku prezidentu un skan himna, iznāk tikai šūpot galvu un atmaigt ārprātīgā smaidā, pie sevis purpinot na na an aaaa na na!!!

Mexicanos, al grito de guerra
El acero aprestad y el bridon;
y retiemble en sus centros la tierra
Al sonoro rugir del canon

Atslēgas vārdi: Prezidents, paspiest, roka

Tā kā uz teātra atklāšanu neieradās Mexikas prezidents, vakar nolēmām tikt iekšā īpašā pasākumā, kur bija paredzēts prezidentam teikt runu. (Pārējie arī bija - Jalisco šerifs, Nayaritas štata šerifs, laikam arī Tepikas un visa Banderas līča galvenais. Kamēr grozamies pie ieejas, kļūst skaidrs, ka es prezidentu varēšu tikai nlūkot no x jardu attāluma, jo nevaru tikt pie akreditācijas. Taču šeit ir Meksika - kādam žurnāla reportierim ir 3 akreditācijas, no kurām vienu Eva man sarunā. Nolemjam, ka Eva dodas iekšā, bet es ar pāris fotogrāfiem palieku ārpusē sagaidīt 8 miljonu vērto kuteri ar visiem lielajiem valsts vīriem. Tālākais ir pagrūti aprakstāms. Kad pietauvojas prezidenta kuteris esmu iekārtojies pašā priekšā ar pārējām preses haizivīm. Un tad viņi uzkāpj no piestātnes augšā, lai dotos uz speciāli uzslieto telti, bet te pēkšņi objektīvā redzu, ka prezidents Calderon pagriežas un nāk man tieši klāt. Neatceros, vai purināju galvu, vai teicu Ola, čav vai Hey. Katrā ziņā bildītes šādas tādas uzbildēju arī.
Dažas sekundes vēlāk jau joņojam pa Merinu, lai ātri tiktu cauri metālu detaktoram. Pīkst man un pīkst visās malās un iekrītu speciālajā pārbaudē. Stress aug augumā, jo manas somas saturs ir šāds - granātai līdzīgs termoss, acu tuša un acu ēnas, maza ķemmīte, cigaretes, ledenes, nazis, pase, visādi objektīvi un trīs peso. Atkal jau esmu pie prezidenta, kad mani satver miesnieks un nedaudz paceļ tālāk.
Pēc svinīgās uzrunas visi, visi, visi dzied, izskatās apgaroti, plaudē un uzsauc visādus patīkamus saukļus.
Calderon iekāpj džipā un pazūd aiz kokiem, lai jau pēc 5 minūtēm ar kādu no 4 helikopteriem dotos tālāk cīnīties pret ļaunajiem pulvera tirgoņiem. Vienīgi nevarēja saprast, kurā helikopterā viņš ir, jo virs līča katrs aizlidoja savā virzienā.
Dienu noslēdzam viesojoties kristību ballītē okeāna krastā, kur bija jāpabeidz no rīta iesākts bildēšanas darbiņš. UHHHH kas par dieniņu.

Video: http://www.youtube.com/watch?v=x9Qm6aRuEQg

Prezidents, pārējie un citas lietas, kuras tā līdz galam arī nenotiek.

Šorīt augšā jau pus6, lai padzertu kafiju un dotos uz lidostu medīt Meksikas prezidentu, kurš ierodas Vallartā, kā man likās uz jaunā teātra atvēršanu, kurš gan tā līdz galam nav pabeigts. Ap 09 rītā jau grozos gar skrejceļu, vērdamies debesīs ar cerību ieraudzīt Meksikas prezidentu ierodamies. Uzmanību piesaistīja gan policijas mašīna pie helikoptera, ar kuru izrādās ir ieradies prezidents. Kāpju autobusā un dodos uz jauno teātri, jo jāuzbildē reportāža. Veči ārā vēl cementē piebraucamo celiņu, kamēr viesi svētku drānās ierodas smiltis spārdīdami un smērēdami nopucētās laķenes. Iekšā gan viss citādi - smuki, tīri un, lai piepildītu zāli uz šo pasākumu, sadzīti visi skolas audzēkņi. Rokas trīc, jo kuru katru brīdi parādīsies prezidents un redzu jau Vallartas mēru un viņa mazo brāli - Banderas līča "šerifu". Esmu ieriktējies tieši priekšā pie skatuves, skan himna, visi dzied sirsnīgi līdz un gavilē, notiek kaislīgas uzrunas ....... un tagad, tagad, tagad.... Nekas - prezidents uzmeta pasākumu un tusējas pa regates čempionāta noslēgumu tepat līcī. Bet nu vismaz prezidenta lidaparāts uzbildēts.