Nekādu likstu

...un trešās nedēļas nogalē man atkal ir ūdens - karst, auksts - kādu tik gribas. Internets droši vien būs pēc ziemassvētkiem vai jaunā gada - jāskatās kā iegrozās lietas ar visiem meistariem un ballītēm.
Nedēļas nogalē netiek gulēts līdz 12:00 rītā, bet gan savākta filmēšanas tehnika, aksesuāri un aktieri, lai jau rīta agrumā uzsāktu darbu (man pašam vēl nezinot) pie pirmajiem soļiem kino jomā. Veidojām apmēram 10 minūšu garu filmu kopā ar Lienes kursa biedriem. Par pamatu ņemtas scēnas no filmas Temporada De Patos. Tā nu man rokās tika iespiesta kamera, jo vienīgais esmu lietas kursā par kompenēm un tehniskajām īpatnībām un gaismu. Vēlu vakarā varam uzgavilēt par godu mūsu veikumam. Pēc tam dodamies uz skolu, kurā strādā Lienes māsa, lai noskatītos jaunāko karsējmeiteņu sniegumu - neparasti aizraujoši. Kad esam izlīkumojuši vēl kādu Mehiko rajonu, esam jau koncertā, kurā pulcējušies visi tie, kuri jūtas lieli mākslinieki, vēlas visādi iztaisīties un pīpēt marihuanu neatejot no kāša. Nolemjam, ka esam par vecu šādām izklaidēm un nejūtamies piederīgi - dodamies prom. Pa ceļam mājup visas joslas apsēduši policisti un pārbauda alkahola līmeni šoferiem. Atvilkts spēciāls furgons pie, kura izveidojusies milzīga rinda uz pārbaudēm.
No rīta velkos pāri sētai ar savu brokastu šķīvi, kad Emilio uzgavilē man, lai tak nāku atkal kompānijā brokastot - cienāšot ar plāceņiem. Droši vien, ka ar tiem pašiem, kurus nospēris man. Aizbraucam ar metro uz centru pastaigāt un aplūkot operas namu, kurā Liene jau reiz ir uzstājusies. Rīt ierodas brazīliete pie manis uz kastingu - būs jautri šeit El Indio namā kādu grozīt apakšveļā.
Sveicu Tevi, Valentīn dzimšanas dienā! (Tev tak ir dzimšanas diena, vai ne?)

Kaut ko dara

Dienas plānos ietilpa apmeklēt modeļu aģentūru, cerībā paplašināt kontaktus un, iespējams, pastrādāt kādos video klipos par modeli. Ierodos aģentūrā, kurā man jāpagaida 10 meksikāņu minūtes. Pēc nepilnas stundas ierodas arī aģentūras vadītājs, kurš man izstāsta lietas par FM3 un vispār par modeļu darbu. Anketā pat nezinu, ko ierakstīt savu plecu platuma ailītē. Koks ar visu - jāmēģina visur ielikt sava kāja durvīs, kur vien iespējams. Tā šeit ir vienīgā patiesā recepte kā dzīvot. Nu bet šī ir tikai viena aģentūra no nedaudzajām un vadītājam, sitot ar roku pie sirds, stāstu, ka patiesībā mans mērķis ir fotografēt. Tālāk viss kā pēc ierastajiem kanoniem pieņemts - došot kontaktus, ieminēšoties par mani klientiem utt.
Vēlāk satieku Līgu un dodamies iedzert kafiju kādas augstceltnes restorānā. Restorāns griežas pats ap savu asi un skats ir lielisks.
Vakar paviesojāmies Mehiko rajonā, kurš ir viens no dārgākajiem un būvēts uz uzcementētas atkritumu kaudzes, lai nolūkotu modeli foosesijai. Bet tur viss notika kā jau ierasts šeit - Jā, jā būs jums viss un būs jums gaidīt un būs jums nesagaidīt, jo visi notinas naksnīgajā pilsētā.

Tikai tāpēc, ka šeit ir Mexika, par kuru tik ilgi sapņoju

...atkal runājos par ūdeni un i-netu. Redz, māja esot ļoti veca un i-netam vajadzīgs vads - garš kabelis (apmēram 20m), bet nākošo piektdien viss būs perfekti sakārtots. Emilio ir apgriezis matus, mājā viesojas divas mīlnieces, bet es satiku Līgu, kuru pagājušajā reizē satiku Stambulā. Un tagad man vajag smukum-bildes, lai varu startēt video kastingos un vākt kontaktus. Tagad jāskrien uz modes skati, kurā meitenes laipos pa mēli peldkostīmos kādā modernā D.F. rajonā. Un šodien tiešām esmu izsalis līdz kaulam un salūza sildītājs. Tiešām ir auksti šeit šodien - oktobris Latvijā.

Rītdieniņ

Šorīt ieradās strādnieki un mocījās līdz tumsai, līdz atkal tika atjaunota ūdens padeve. Noprasīja, lai pārbaudu, vai tiešām ir izdevies pieslēgt ūdens padevi, jo paši tā līdz galam neticēja. Pārbaudīju - ir. Taču neiedomājos, ka jāpārbauda tiešām viss. Tā nu man atkal ir duša, bet ar WC tiks skaidrībā rītdieniņ. Apgalvo arī, ka rītdieniņ ievilks man netu istabā, lai nav jāsēž uz lieveņa ik reizi, kad iedomājos lietot netu. Bet tas viss būs rītdieniņ.
Šorīt brokastu laikā mani pārķēra Emilio, Cezars un Kristobels - lai tak nākot otrajā stāvā brokastot kompānijā. Tā nu brokastis izvērtās 3 stundu garumā ar grāmatu dāvināšanu man un ilgu jo ilgu izklāstu par glezniecību un grāmatniecību. Atbildēju ar Rīgas melno balzamu.
Gatavojot vakariņas, Emilio man izskaidro kulinārijas nozīmi viņa dzīvē. Pie reizes gan apjautājas vai nevar aizņemties 4 plāceņus, pāris kaktusu un gaļas gabalu. Laipni padalos, jo rītdieniņ viņš gatavošot vakariņas man un fraņču dāmai. Bet tas viss būs rītdieniņ. Rītdieniņ, kad būs ūdens un internets.

Nedēļas nogales lietas

Ik pa brīdim sev iekniebju rokā, lai saprastu, vai vēl sapņoju, vai tiešām sapņi piepildās. Un ticiet, arī tas nepalīdz. Nepalīdz arī smaga pieēšanās ar šejienes pārtiku, nepalīdz arī tas, ka no augstuma ausis krīt ciet un galu galā nepalīdz arī tas, ka gatavoju prezentāciju spāņu valodā Lienei priekš universitātes. Vienkārši sapņoju.
Realitātes atreferējums: Agri no rīta jau kāzinieki saradušies, lai veiktu pēdējos pušķošanas darbus Indio pagalmā. Uzvelku savu mīļāko T-kreklu un jau pēc brīža dodamies ar Pati un Manuel (protams arī Liene) kalnos, lai aplūkotu piramīdu, kura uzcelta tur nezināma mārutka pēc. Pirms kāpiena gan mani mēģina atrunāt, jo redz man mugura esot nestabila. Bet es tomēr esmu mazliet latvietis sirdī ar kurzemnieka liekvārdību - saku, nu meitenes uz priekšu. Pēc 15 minūšu kāpiena saprotu, ka esmu tikai un vienīgi liels balamute. Kāpiens ilgst apmēram 2h pa stāvu akmens krāvumu, kur neuzmanībai nav vietu. Jautāju Lienei, kādēļ viņa tik nopietna un saņemu atbildi - lai nezaudētu ritmu. Bet es tikai skrienu un elšu. Lejā no kalna tiešā vārdu nozīmē mokamies soli likdami pie soļa. Kontrolpunktos sacenšamies, kuram kājas no nespēka vairāk līdzinās Elvisa skatuves manierēm. Nespēks un pārgurums. Visam punktu pieliek Manuela kritiens pa stāvu nogāzi un potītes izmežģīšana. Tā nu vienīgās veselās personas ir Liene un Pati. Vēlāk Mehiko nopērkam kaudzi medikamentu un dodamies ārstēt Manuelu uz Indio māju, kurā vēl joprojām risinās kāzu ceremonija. Novērtējam kāzu ballīti par neizdevušos, kāpjam uz pils jumta baudīt naksnīgās debesis virs Mehiko. Ak, jā! Iepriekšējā vakarā apmeklēju koncertu, kurā uzstājās arī Liene, izpildot pāris visai sarežģītas vācu, meksikāņu un to starp arī latviešu skaņdarbus.
Šodien pārmiju pāris vārdus ar Cezar par ūdens piegādes problēmām lielajā mājā. Nu saka, ka būšot tā lieta sakārtota līdz nākamajai trešdienai. Tas nozīmē, ka tas nebūs rīt, kā parasti atbild šeit. Pret vakaru novēroju interesantu izklaidi Indio rezidences pagalmā - keksi dzēruši tekilu un tad prāta aptumsumā mētājas ar milzīgiem ledus klučiem. Kaujai pa vidu man tiek doti norādījumi uz kādiem tūrisma objektiem man doties - iereibušā spāņu valodā. Es gan nepiedalos - aizsteidzos talkā Lienei gatavot mājas darbus.
P.S. Sveiciens Jānim izgājušos svētkos - audz liels un dūšīgs!

Briest ballīte Indio namā

Šorīt grozoties pagalmā ar rīta kafiju, aprunājos ar Emilio. Nopriecājos, ka tiek uzmontēts prožektors tieši virs pagalma WC. Ūdens gan vēl nav un solītie strādnieki šodien nav rādījušies. Taču vakar tika novākti ūdens bunduļi no pagalma un likās jau, ka lietas kustas uz priekšu. Un kustas jau ar - rīt paredzētas kāzu svinības pagalmā, tas arī izskaidro neparasto rosību. Šajā mirklī jau sanācis pilns pagalms ar strādniekiem, kuri rosās ap kabeļiem un dekoriem. Tiek arī iemēģināta skaņu aparatūra- tāda laba un skaļa. Vienu kāzu ballīti atceros no Vallartas. Toreiz nopietni apsvērām domu par viesnīcas īri. Es nezinu...

Īsa vēstule mājiniekiem

Dienas plāns neprātīgi skaists. No rīta Liene uzrauj mani no migas un braucam uz universitāti pieteikties manām spāņu valodas stundām. Nu un šie iedošot arī vīzu uz 6 mēnešiem. Lieliski. Seko brokastis Meksikāņu T/C, kurā var sēsties salatēvam klēpī un pieprasīt ko vien sirds kāro. To gan laižu gar degunu, jo jau pēc mirkļa atrodamies citā Mehiko universitātē, kurā apguvu pamatus Āfrikas biznesā pie pasniedzējas no Marokas. Pēc lekcijas paķeram uz pilsētu austrāli (apmaiņas students) un steidzamies papusdienot, lai jau pēc mirkļa Liene skrietu trenēt balsi, bet es sadabūtu Latvijas himnu. Dodos ar kājām pie Lienes uz mājām, kur norisināsies mani pirmie emigranta Latvijai veltītie svētki. Kad piekārts karogs, uzklāts galds, sagaidīti viesi un iekosts - dziedam Baumaņu Kārļa dziesmiņu, lai Dievs svētī Latviju.
Bildēs: Parasta iela Mehiko, Periferico un sienas gleznojums manā istabā.

Visa kā tik daudz

Iepazīšanās ar cilvēkiem nekad nav bijusi tik patīkama. Nenoliegšu, ka skatieni tiek vērsti manā virzienā ar interesi aplūkot manu augumu - garšs un bāls redz esot. Tad nu ķēros pie lietas un devos uz parku sēdēt saulē un malkot kafiju, ar mērķi iegūt nokrāsu, kamēr Lienei nodarbības mūzikas skolā. Un ieguvu ar - tagad varu saukt sevi par redīskrāsas eiropieti.
Dienas skrien mežonīgā ātrumā un notikumi zib gar acīm kā lielā ātrumā garām braucošs ātrvilciens. Pavadītās pirmās piecas dienas šeit ir raibu raibās. Lienes ģimene ir ļoti jauka un izrāda milzum daudz rūpes un uzmanības.
Atklāju sevī vēl nebijuši hobiju - iepazīties ar cilvēkiem. Pirmo reizi mūžā varu atzīt, ka mīlu cilvēkus un labprāt ar viņiem pārmiju kādu frāzi spāniski. Kas man īpaši tīk - joki ir gaumīgi un ar praktisku piesitienu.
Sadzīve: Joprojām nav ūdens, jo šeit ir brīvdienas (teica Emilio, ka ūdens būs pēc vienas dienas, taču apzinos, ka tas neparādīsies ātrāk kā pēc četrām dienām) un lielos Rotoplas toverus nav kas uzstāda uz jumta. Pagaidām izmantoju Adelas dušu. Nav jau tik vienkārši - tur ir suns. Kad vēlos iekļūt viņas miteklī, man jāveic māņkustības - noeju garām logam, tad suns sāk riet un izrādīt uzmanību par manu klātbūtni, tad aizjožu līdz otram logam un paslēpjos ( suns seko), tad ielavos pa durvīm mājā un fiksi uz dušu un durvis ciet. Visu šo procesiju pavada suņu rejas.
Internetu lietoju izvelkot pagarinātāju pagalmā, jo biezo akmens sienu dēļ manā miteklī nav iespējams uztvert signālu. Taču neskatoties ne uz ko, pilna laime un prieks.
Par mākslas pasauli šeit pastāstīšu kādā no speciāli tam veltītiem ierakstiem, kad būšu atguvis valodu no mulsuma. Goda vārds - esmu samulsis.

Viss kārtībā

Tātad: mani jaunie kaimiņi Emilio “El Indio” Fernandez mājā. Pretējās durvīs apmeties rakstnieks no Spānijas, kuram radinieks apņēmis zelteni no Latvijas, franzūze, kura aizraujas ar fotografēšanu, Emilio (El Indio mazdēls), kurš vienmēr lidinās 5cm virs zemes dažādu mikstūru iespaidā. Indio meitu gan neesmu vēl saticis, toties ap 50 dažādu mirušajiem veidotas nāvītes gan. Sajūta, ka arī pašu Indio esmu saticis jau pirmajā naktī un protams arī Merilinu Monro, kura mitinājusies kāda laiku manā istabā. Taču viņa nav vienīgā – mājai ir ļoti daudz durvju, lai Indio sievietēm būtu ērtāk pamest ēku, kad ierodas nākošā daiļava. Kā saka Emilio, tad visas pasaules sievietes ir bijušas Indio. Emilio Fernandez ir bijusi tiešām neprātīga personība. Reiz kāds gribējis izjokot Indio ar plaukšķeni, uz ko Indio atbildējis ar šaudīšanos uz visām pusēm. Coyoacan rajons ir fantastisks ar koloniālisma laika ēkām. Šeit dzīvojušas ļoti nozīmīgas personības. Tā, piemēram, netālu no manas mājas atrodas Fridas Kahlo māja– visapkārt kultūra un vēsture.

Pirmās dienas iespaidi ir neaprakstāmi. Vakar ar Lienes draudzeni Pati un viņas draugu devāmies uz galveno laukumu skatīties gaismas šovu, kas ieskandina nākamā gada svinības par godu revolūcijai un Meksikas neatkarībai. Pati draugs noorganizē galdiņu restorānā uz terases, no kuras varēsim vērot pasākuma gaitu. Nu jāsaka, ka Rīgas gaismas festivāls ir salīdzinoši stīvs un izdomas nabadzīgs.

Pēcpusdienā devos līdzi Lienei uz universitāti. Mazliet satraukums, atceroties savas universitātes gaitas. Taču, kad ierodamies, sāku apjēgt, ka studēt Meksikā ir pavisam kas cits – vide brīnišķīga, studenti laimīgi gulšņā zālītē, pusdieno, klačojas. Liene saka, ka vidusskolā ir bijis grūtāk nekā tagad universitātē.

Lēnām iejūtos vidē un nākamo nedēļu domāju aprunāties par spāņu valodas kursiem (šodien paguvu paviesoties lielākajā Latīņamerikas universitātē, kurā apgūšu spāņu valodu). Gatavoju jaunu CV un plānoju sākt atradīties Meksikas tirgū, tiklīdz acis būs saradušas ar Mehiko smogu – piesārtušas un visu laiku nogurušas.

Viva Mexico!